Triloģija ''50 Greja nokrāsas'' un jaunais ''BDSM'' fenomens nav nekas vairāk kā sāpju, izvarošanas un iznīcības cildināšana / Džonatons van Marens
Es neatbalstu grāmatu dedzināšanu, bet attiecībā uz triloģiju “50 Greja nokrāsas” (50 Shades of Grey Trilogy), es veikšu izņēmumu. Es dodu priekšroku apdedzinātām grāmatām, nekā morāli sakropļotiem cilvēkiem.
Tie, kuri dzīvo ārpus “civilizācijas” un nezina, kas tas ir, – triloģija “50 Greja nokrāsas” ir pretīgas un indīgas pornogrāfijas noveles, kas godina nedrošas meitenes pavedināšanu un manipulāciju ietekmīga biznesmeņa izpildījumā, kuram patīk savu brīvo laiku pavadīt izmēģinot tagad plaši zināmo BDSM. Tiem, kuri nekad nav dzirdējuši par šīs seksuālās pārestības cildināšanu,– šis saīsinājums ir no bondage, domination, sadism un masochism jeb verdzība, dominēšana, sadisms un mazohisms. Šinī grāmatā pieminētais vīrietis veic dažāda veida darbības, lai radītu meitenei sāpes, jo viņš ir sadists, un to mēdza uzskatīt par sliktu lietu. (Cik galēji mulsinoši ir redzēt Ģimenes Plānošanas organizāciju (Planned Parenthood) un citus “feministus“, kuri godina šo fenomenu – vai tad dominēšana nebija kaut kas, ko viņi centās gāzt? Vai tad verdzība nebija tas, no kā vēlējās atbrīvoties? Un sado-mazohisms... Man paliek slikti.) Tagad šīs drazas tiek pārveidotas filmā, kuras treileris ir redzams pa visu Facebook vietni.
Izskatās, ka liela daļa cilvēku ir apmāti ar šīm grāmatām, īpaši redzu tos cilvēku daudzumus bez kauna izjūtas tās lasām lidostās. “Šīs pornogrāfijas noveles ir karstas,” daudzi kritiķi mums pārliecināti stāsta. Jā, karstas kā elle un pa pusei jau tur, man šķiet.
Padomājiet par šo uz brīdi: mūsdienu kultūrā, kur šķirtas ģimenes bieži vien ir norma, mums ir paaudze ar meitenēm, kuras bieži vien uzaug bez tēviem, nekad nesaņemot vecāku mīlestību un pieķeršanos, kāda tām vajadzīga. Tā rodas “Tētuku problēmas” (“daddy issues”), kuras tik daudzi komēdijšovi riebīgi izsmej, it kā meitenes, kuras meklē mīlestību un pieķeršanos nepareizajās vietās, būtu pārākais joks. No otras puses, arī puiši uzaug bez tēviem, un dēļ tā neredz pozitīvus vīriešu tēlus savās mājās, kas mācītu izturēties pret sievietēm ar mīlestību un respektu. Un kas viņiem māca kā apieties ar meitenēm? Lielos daudzumos atbilde ir interneta pornogrāfija, kas strauji pildās ar nežēlīgu vardarbību pret meitenēm un sievietēm. Vidējais vecums, kurā zēni pirmo reizi sastopas ar pornogrāfiju, ir 11 gadi. Tas ir pilnībā toksisks jūklis – nedrošas un ciešanās, meitenes meklē mīlestību no zēniem, kuri ir mācīti kā izturēties pret viņām no pašas ļaunākās pornogrāfijas.
Pievienojiet šai situācijai grāmatu, sievietes sarakstītu, kura cildina ideju, ka meitenēm vajadzētu sagaidīt vai pat izbaudīt sāpes un spīdzināšanu seksuālajās attiecībās. Kā lai meitene, nedroša un nepārliecināta, zina ko domāt? Kultūra viņai apkārt tagad sagaida no viņas nevis lai viņai būtu drošas attiecības, bet gan “drošības vārdu“, lai to lietotu gadījumā, ja viņas sadistiskais partneris pārāk aizraujas ar sāpju radīšanu. Puiši, kuri iespējams nekad pat nebija domājuši prasīt meitenei, lai tā pakļauj sevi šādām sāpēm un pazemojumam, tagad tiek iedrošināti vai pat sagaida šo fetišēto, seksuālo pārestību kā pašsaprotamu savās attiecībās. Galu galā, liela daļa pornogrāfijas tagad sastāv no šāda veida meiteņu un sieviešu degradācijas. Un sieviete ir sarakstījusi grāmatu, kas šādas lietas slavē. Tas var likties sadistiski un brutāli, bet pag, seksuālā brīvība mums taču ļauj godināt “verdzību” un seksuālā atbrīvotība ļauj atbrīvot tumšākos dēmonus no mūsu prātu dziļumiem un ļauj tiem spēlēties mūsu guļamistabās. Zēniem mēdza mācīt, ka nedrīkst sist meitenēm, bet tagad mūsdienu kultūra viņiem saka, ka tas patiesībā uzbudina.
Man patiesi ir žēl to pusaugu meiteņu, kuras cenšas atrast ceļu šajā jaunajā, pornografizētajā satikšanās pasaulē. Man patiesi ir žēl to neskaitāmo zēnu, kuriem nav tēvu un kuriem bija pieeja pornogrāfijai pat pirms viņi zināja, kas tas īsti ir, sagūstīti perversa seksuāla materiāla skavās pirms viņi vispār saprata, ar ko niekojas. Tas liek atcerēties, ko K. S. Lūiss (C. S. Lewis) reiz rakstīja: “Vai nebūtu šausmīgi, ja kādu dienu mūsu pašu pasaulē, mūsu mājās, vīrieši kļūtu mežonīgi savos prātos, kā dzīvnieki šeit, un joprojām izskatītos kā cilvēki, un jūs nekad nezinātu, kurš ir kurš.”
“50 Greja nokrāsas” un jaunais “BDSM” fenomens nav nekas vairāk kā sāpju, izvarošanas un iznīcības cildināšana. Uzziniet vai “seksa skolotāji” jūsu apkaimē uzspiež šīs drazas un runājiet par to skaļi. Pievienojieties kampaņām, lai būtu droši, ka jūsu nodokļu nauda netiek tērēta, lai šo drazu popularizētu. Un ja jūs atrodat šīs grāmatas savās mājās, sadedziniet tās.
Avots: www.lifesitenews.com
Sagatavoja un tulkoja: Viktorija Krasovska
