Viņš gribēja tikai pārgulēt
„Stāsts ir par vienu no skaistākajām vasarām manā dzīvē, kad satiku pasakaini jauku puisi, pēc kura biju bezgala noilgojusies”.
Savā pieredzē ar mums dalās Žanete (17 gadi).
Šķita – viņš mīl mani
Viņam bija tumši mati, brūnas, mīļas acis, maigas, siltas rokas, turklāt viņš pats bija emocionāli bagāts cilvēks un vienmēr spēja man sagādāt pārsteigumus. Viņa acīs izlasīju mīlestību, man šķita – patiesu. Viss, ko saņēmu šajās attiecībās, man šķita kā nepelnīta dāvana. Mēs kopā lieliski pavadījām laiku. Bija tikai viens „bet” – viņš nesaprata manu ticību Dievam, iešanu uz baznīcu svētdienās un lūgšanas. Protams, klaji viņš nesmējās, tomēr dažreiz man bija jādzird izteikumi: „Tu esi kā sektante, tu taču jau pirms divām nedēļām biji baznīcā!” Jā, tiku saukāta arī par fanātiķi.
Kad būšu gatava?
Ar visu iepriekšminēto vēl varētu samierināties, izrunāt, rast kompromisu, ja vien lielākās domstarpības nebūtu sākušās tāpēc, ka negribēju ar viņu pārgulēt. Tas taču neesot normāli - nevainība manā vecumā, taisni jākaunas! Bet man bija tik svarīgs viņa tuvums, ka daudz izlikos aizmirstam - centos nolikt pārmetumus un negācijas malā, baudīju viņa sabiedrību. Tomēr laiku pa laikam atkal atgriezāmies pie jautājuma: kad es būšu gatava uz ko vairāk? Viņam bija pieredze seksuālās attiecībās, pat liela. Viņš prata pārliecināt, ka tas ir tik labi, tik svarīgi, ka tas nav nekas ļauns.”
Gandrīz pierunāja
Bet es nespēju! Kaut kas mani atturēja spert šo soli. Tagad atceroties esmu pārliecināta, ka Dievs pasargāja. Pienāca brīdis, kad šķita - nedrīkstu puisi vairāk mocīt, un tas nav godīgi pret viņu. Viendien pēc brīnišķīgām vakariņām, kurās bija sagādāti mani mīļākie ēdieni, vanna ar skaistu mūziku – protams, tikai man... un tie skatieni, mīļie vārdi. Tovakar teicu - labi, es arī to gribu, taču pēdējā brīdī manī kaut kas ierunājās. Viņš taču neapzinās, vai vispār grib būt ar mani kopā, vai grib ģimeni, bērnus, kopīgu nākotni. Reiz viņš man teica: „Man vajag pārbaudīt, vai esi seksīga!” Un ja nu šis skaistais vakars ir viena pretīga pārbaude?
Kārtējā draudzene
Atturējos, sastrīdējos, biju viņam slikta, ļauna, dumja… Mīlestība tai vakarā bija vējā… Mūzika apklusa, saritinājos segas stūrī un klusībā vēlējos brīnumpaklāju, ar kuru aizlidot tālu, tālu prom un nekavējoties. Tam sekoja vairākas nedēļas strīdu un visbeidzot arī šķiršanās. Vairs nebija tās foršās iemīlēšanās sajūtas, nebija vairs nekā... Pat bail iedomāties, kā justos, ja būtu ļāvusies, un vēl - ja nu kāda slimība, ja nu bērniņš bez tēva, bez ģimenes. Tās sāpes nav tā vērtas. Tagad saprotu, ka viņš gribēja tikai pārgulēt, un es viņam biju tikai kārtējā draudzene. Pateicos Dievam, ka palīdzēja tam nenotikt pat tādā brīdī. Nevainību atgūt nav iespējams, bet to pazaudēt ir tik viegli. Bet vēl grūtāk ir notīrīt to netīro sāpi sirdī! Lai Dievs jums dod spēku sagaidīt un aizvērt ausis uz tiem, kas jūs apsmej! Ticu - arī viņiem sāp!
