Viņa apprecēja citu
"Katrām attiecībām ir savs mērķis." Ulvis (25 gadi) uztic savu pieredzi par attiecībām ar meiteni, kuru sākotnēji viņš uzlūkoja ka savu īsto un vienīgo mūža mīlestību, tomēr viss mainījās...
Gribēju, lai viņa ir laimīga
„Tas sākās pavisam nejauši. Es piekritu palīdzēt jauniešu Alfas kursā Rīgas vecajā Sv. Ģertrūdes baznīcā. Tur bija arī viņa – pievilcīga, smaidīga un jauka meitene vārdā Katrīna. Es dzīvoju Ķengaragā un man visizdevīgākais transports uz mājām bija trolejbuss. Varēja braukt arī ar tramvaju, bet tad 25 minūtes jāiet kājām līdz mājām. Bet pēc Alfas nodarbībām es tomēr braucu ar tramvaju, jo tas derēja arī Katrīnai. Brauciens pēc brauciena, vārds pēc vārda, īsziņa pēc īsziņas un mēs kļuvām par tiešām labiem draugiem.”
Vienoja apbrīnojama garīga saite
„Laikam ejot, es sapratu, ka esmu pamatīgi iemīlējies. Man bija stipra pārliecība, ka arī Katrīna jūtas līdzīgi. Es piedzīvoju ko brīnumainu - gandrīz katru dienu, kad par Katrīnu lūdzu Dievu, es kaut kādā noslēpumainā veidā spēju izjust, gara acīm ieraudzīt un domās saprast, kas ar viņu esošajā brīdī notiek. Nedomājiet, es neesmu jucis un neesmu arī burvis. Ticu, ka Dievs man ļāva piedzīvot patiesu tuvību, intimitāti. Ne fizisku, nē. Es neuzdrošinājos viņai pieskarties vai skūpstīt. Man viņa likās tik dārga un saudzējama, ka jebkāda neveikla mana kustība, sasteigta rīcība varētu mūsu draudzību apdraudēt. Tuvība bija garīga. Es viņu izjutu kā Dieva lolotu un rūpīgi sargātu dārgumu, kas man uz brīdi uzticēts.”
Kaut kas bija mainījies
Kādā vakarā mēs sēdējam mašīnā pie viņas mājas durvīm un runājāmies. Es izstāstīju, cik man bija grūti piedot tētim, jo viņš bija nodarījis daudz sāpju man un manai ģimenei. Tad Katrīna gandrīz sāka raudāt, jo tajā vakarā arī viņa piedeva savam tētim par līdzīgiem nodarījumiem. Tas bija emocionāls un vārdos grūti aprakstāms piedzīvojums. Kad cilvēks piedod, viņā ienāk milzīga brīvība. Tas notika ar Katrīnu – viņa ieguva brīvību pēc kuras ilgojās. Šķita, ka tagad mēs esam kļuvuši vēl tuvāki, jo zinājām viens par otru ļoti daudz. Bija pagājis gandrīz pusgads kopš pirmās tikšanās reizes, un es gandrīz lidoju no sajūsmas, ka pazīstu Katrīnu. Bet kopš tās sarunas mašīnā viss sāka mainīties. Es sirdī vairs nejutu tādu prieku un piepildījumu kā līdz tam. Es nespēju saprast, kas bija noticis. Viss it kā bija kārtībā, mēs turpinājām sazvanīties, satikties un sarakstīties, bet skaidri zināju, ka kaut kas nav kārtībā.”
Gandarījums pēc šķiršanās
„Es ļoti intensīvi lūdzu Dievu par visu šo lietu un gribēju saprast, kas starp mums notiek. Šķita, ka Katrīna neko tādu neizjūt, un tas mani nedaudz biedēja. Kādā naktī es nosapņoju, ka es pie viņas Rīgas dzīvokļa viņu izspiegoju, uzmanu katru viņas soli. No rīta pamodos ar izjūtu, ka es viņu vairs neredzu kā cilvēku par kuru gribu rūpēties, bet esmu sācis viņu vajāt. Vēl pēc kādām divām nedēļām sapratu, ka mūsu attiecības ir jāpārtrauc. Vismaz tādā statusā, kādā tās bija toreiz. Es viņai to pateicu. Viņa, protams, bija šokā. Viņa nesaprata, kas notiek, jo ārēji viss bija kārtībā, nekas nebija mainījies, tieši otrādi – kļuvis vēl svētīgāk un labāk. Tomēr dziļi sirdī zināju, ka rīkojos pareizi. Mēs divas mokošas nedēļas nesazvanījāmies, kaut gan abi ļoti, ļoti gribējām. Pēc divām nedēļām tikāmies un zinājām, ka tā ir Dieva griba, bet nesapratām, kāpēc. Kad mēs pašķīrāmies, es biju tik gandarīts, ka mūsu attiecības bija tīras, tajās nebija nekādu lietu un darbību, par ko tagad būtu jākaunas. Mēs nepārgulējām, mēs pat neskūpstījāmies, mēs nestaigājām sadevušies rociņās. Mēs vienkārši bijām ļoti labi draugi.”
Mīlestība priecājas par patiesību
„Pēc kāda laika Katrīna iepazinās ar Gati, viņa staroja, bija laimīga, viņi abi ļoti iemīlējās. Kad es par to uzzināju, man iekšā viss nedaudz griezās. Es pazinu Gati. Man bija jocīgi, bet es Dievam teicu, ka pieņemu visu, kas notiek kā labāko, kas vien var būt, jo biju pārliecināts, ka tam tā jānotiek. Pēc kāda laika arī es sāku par viņiem priecāties un pateikties Dievam, ka nebiju sabojājis viņu laulību, viņu ģimenes dzīvi ar dumjiem gājieniem, kamēr draudzējāmies ar Katrīnu. Viņi mani aicināja palīdzēt kāzu rīkošanā, kam es ar lielāko prieku piekritu. Tiešām ar prieku. Bībelē teikts, ka „mīlestība priecājas par patiesību” (1. Kor. 13:6). Un es to piedzīvoju uz savas ādas. Pēc šīm attiecībām sapratu – pats svarīgākais ir apzināties, kāds ir attiecību mērķis. Mana un Katrīnas draudzība bija vajadzīga tāpēc, lai viņa spētu piedot savam tētim. Un esmu pateicīgs, ka varēju būt tajā brīdī viņai blakus. Un esmu pateicīgs, ka viņa sastapa krietnu, rūpīgu un gādīgu vīru – Gati. Viņi savu pirmo nakti gaidīja līdz kāzām. To svētumu, kas no viņiem plūda, kāzās nevarēja noslēpt. Es ar viņu nodejoju vienu deju un teicu: „Manas lūgšanas par tevi ir uzklausītas.”
Princips – gaidīt līdz laulībai, pasargāja Katrīnu, Gati un es ticu, arī mani.
Lai arī jums izdodas brīnišķīga dzīve!
