Vecāku atsauksmes par IMG lekcijām

Kad mūsu bērni sāk veidot savstarpējās attiecības, vēlreiz izdzīvojam arī paši savējās. Lai ar jauniešiem būtu vieglāk sarunāties, biedrība "Īsta mīlestība gaida" piedāvā lekcijas arī vecākiem. Painteresējāmies, kā viņiem tās patīk.

Autors: Rasma Rudzāte
Avots: www.aprinkis.lv

Agrāk pat nesankcionētu buču nevarēju dabūt

Dzintra Kozaka no Cēsīm: "Jaunībā tēvs un māte mani tik stingri uzraudzīja, ka pat nesankcionētu buču nevarēju dabūt! Šodien mīlēšanos visur un ar jebko veicina sociālā vide, jo intīmās attiecības ir ļoti publiskotas un pieejams daudz vietu, kur tām var brīvi nodoties. Domāju, vecāku un skolas nostāja šajos jautājumos nav īpaši mainījusies, toties sabiedriskajā vidē ir notikušas ļoti krasas pārmaiņas.

Jau daudzus gadus Latvijā aktīvi ienāk Skandināvijas valstu pieredze, kas popularizē mīlēt un mīlēties ar vienu partneri, otru, trešo, kamēr atrod īsto, ar kuru varēs dzīvot bez sānsoļiem. Biedrības "Īsta mīlestība gaida" lekcijās dzirdēju pretēju viedokli, kas iesaka sagaidīt kāzu nakti un seksuālās attiecības sākt pēc laulībām.

Pēc lekcijas man bija pietiekami daudz, ko pārdomāt. Salīdzinot piesardzību, kas dominēja manā jaunībā, ar visatļautību, kas valda savstarpējās attiecībās patlaban, var redzēt, kur sekošana katram viedoklim ir novedusi. Bezkaislīgi to apliecina statistika, kas atspoguļo šķirto ģimeņu skaitu pēdējos gados. To, ka 75 % pāru izšķiras, uztver kā argumentu, ka nav vērts precēties, lai nebūtu jāšķiras. Taču šķiršanās nav cēlonis, bet gan sekas.

Manai paaudzei bija vienkāršāk, jo sabiedrībā seksu akceptēja tikai laulībā. Jauniešiem ir sarežģītāk – viņiem nav pieredzes, bet ir jāizdara izvēle starp dažādiem viedokļiem.

Kad jaunieši iemīlas viens otrā, viņi ir patiesi un laimīgi, un par sekām varbūt neaizdomājas. Tāpēc domāju, ka šodien bērniem par seksuālajām attiecībām jāizstāsta gluži tāpat kā par sarkano gaismu luksoforā. Lai viņi zina, ar ko riskē, šo noteikumu pārkāpjot".

Mammu, vai draudzenīte drīkst palikt pa nakti?

Ingūna Kjaspere no Rīgas: "Lekciju cikls "Īsta mīlestība gaida" bija interesants posms manā dzīvē, jo es par šo tēmu uzzināju daudz ko jaunu, neraugoties uz to, ka man jau ir pāri 40. Esmu trīs dēlu mamma. Manam vecākajam dēlam jau pašam ir ģimene. Manam vidējam dēlam ir 15 gadu un jau ir draudzene.

Kā dēlu mammai man šķiet, ka savstarpējās attiecībās lielākā daļa atbildības ir jāuzņemas zēnam. Tāpēc izmantoju iespēju apmeklēt lekciju ciklu "Īsta mīlestība gaida" kopā savu vidējo dēlu. To klausījāmies paralēli – es sēdēju lekcijā vecākiem, bet viņš – pusaudžiem. Pēc laika abi piedzīvojām situāciju, kurā dzirdētais mums palīdzēja saprasties bez vārdiem.

Pēc kāda vakara pasākuma dēls man jautāja, vai viņa draudzenīte drīkst palikt pie mums pa nakti. To dzirdot, pamatīgi samulsu. Sapratu, ka nebūtu labi ļaut meitenei vienai vakarā braukt ārpus Rīgas, un dēlam atbildēju: "Ja es jums varu uzticēties, nav nekādu problēmu." Uz to viņš man pajautāja: "Mammu, ko nozīmē uzticēties?" Samulsu vēl vairāk, un pie sevis steigā domāju, kādu morāli man lasīt. Pēkšņi ienāca prātā lekcija – dēlam atbildēju ar vienu teikumu: "Īsta mīlestība gaida." Un vairāk par to mums abiem neko nevajadzēja runāt."

Bērnam vecāku klātbūtni vajag gan fiziski, gan psiholoģiski

Inta Kalniņa no Pierīgas: "Man ar meitām ir labas attiecības, un mēs varam izrunāties kā uzticamas draudzenes. Meitas lekciju "Īsta mīlestība gaida" bija dzirdējušas, tāpēc es aizgāju uz vecākiem domāto. Man viņām jāpiekrīt, ka Kasparā Ozoliņā patiesi var iemīlēties, jo tas, ka jaunam, izskatīgam puisim ir tik dziļa izpratne par attiecībām, ļoti fascinē. Klausoties viņā, laiku pa laikam domāju – kāpēc man neviens to nebija pateicis ātrāk.

Viena no lekcijas atziņām, kas mani šokēja, bija par laiku, ko vecāki velta bērniem. Piemērs, ka var strādāt arī par sētnieku vai apkopēju, lai lielāko dienas daļu būtu kopā ar bērniem, mani saniknoja. Vai tāpēc bija jābeidz augstskola? Par ko tad vecāki runās ar bērniem, ja paši neko nezinās? Taču, pārdomājot dzirdēto, jāatzīst, ka tas bija tas, ko dziļi sevī biju vēlējusies. Mēs ar vīru esam daudz un garas stundas strādājuši, lai bērniem sagādātu to labāko. Un tāpēc nereti gadījās, ka mūsu meitiņas bērnudārza grupiņās palika pēdējās. Mēs mierinājām bērnus, un pa ceļam uz mājām iegriezāmies kafejnīcā, lai sarūgtinājumu mazinātu ar kādu kopā apēstu kārumu.

Rītos, kad agri cēlāmies, es neskaitāmas reizes pie sevis domāju, cik labi būtu ļaut bērniem kārtīgi izgulēties, nevis pusaizmigušus vest uz dārziņu. Taču toreiz tas likās kā nereāls sapnis. Vēl grūtāk bija, kad bērni sāka iet skolā. Pa pusdienas pārtraukumu skriešus vedu meitas mājās, jo viņas bija ļoti patstāvīgas un negribēja palikt pagarinātajā grupā. Atgriezusies darbā, bieži dzirdēju priekšnieces dzēlīgās piezīmes, ka esmu pārtērējusi pusdienas pārtraukumu, kaut arī strādāju nenormētu darba laiku. Ko es varēju iebilst? Atlika pieciest, lai nepaliktu bez darba.

To pārdomājot, nonācu pie atziņas, ka māmiņām kopā ar bērniem vajadzētu ļaut būt ne tikai līdz trim gadiem, bet līdz pusaudžu vecumam. Valstī liela daļa cilvēku joprojām ir bez darba. Ja bērnu vecākiem, kuri vēlas, oficiāli ļautu strādāt pusslodzi, līdz bērni sasniedz 16 gadu vecumu, iegūtu gan bērni, gan cilvēki, kuri ir bez darba. Līdz sākumskolas beigām bērnam vecāku klātbūtni vajag gan fiziski, gan psiholoģiski. Pēc tam – līdz pamatskolas beigām bērns fiziski var iztikt bez vecāku klātbūtnes, bet psiholoģiski viņam vecāku uzmanība un atbalsts ir vajadzīgi divtik."