Tēvam 13 gadu, mātei – 16. Saruna ar ģimenes eksperti Irēnu Bindemani

Par to, ko mūsu bērni piedzīvo, meklējot mīlestību tur, kur tās nav, saruna ar mākslinieci, bijušo Raunas "Pakāpienu" vientuļo jauno māmiņu "mammu", patvēruma "Ģimenes šūpulis" līdzdibinātāju un Siguldas luterāņu diakonijas darbinieci Irēnu Bindemani.

Autors: Rasma Rudzāte
Avots: www.aprinkis.lv

Bērni baidās būt pamesti

Vecāku attieksmi pret sevi bērni jūt jau no ieņemšanas brīža, jo, esot mammas puncī, uztver un reaģē uz visu, kas notiek apkārt. Par to liecina daudzi pētījumi. Arī krievu profesors Mihails Lazarevs, pēc profesijas pediatrs, raksta, ko hipnozes laikā cilvēki stāsta par laiku, ko pavadījuši mammas vēderā. Bērniņš mammas vēderā reaģē arī uz ārējo vidi, piemēram, aizgriežas, ja māmiņas vēderam uzspīdina spilgtu gaismu.

Patvērumā vientuļajām māmiņām "Pakāpieni", kas atradās Raunā, četros gados bija 38 bērni. Ik dienu redzēju, cik ļoti viņi baidījās no tā, ka tiks pamesti un atstāti, jo viņu mammas līdz piektajam grūtniecības mēnesim bija domājušas, kā no bērniem atbrīvoties – viņas bija gūlušās vannās, dzērušas dažādas tējas. Tie bērniņi neraudāja, bet vaidēja. Vēlāk, kad sajuta rūpes un mīlestību, tas mainījās.

Nesen dzirdēju, ka nomiruši divi bērniņi, kuri bija paņemti no glābējsilītes. Viņus pirmo reizi bija atstājusi māte, pēc tam viņi bija atstāti vēlreiz, un, kad no silītes viņus atkal aizveda uz jaunajām mājām, viņi nesaprotamu iemeslu dēļ aizgāja no šīs pasaules.

To zinot, absurds šķiet viedoklis, ka zīdainīti nevajag auklēt, līdzko viņš ieraudas, lai nepieradinātu bērnu pie rokām. Kādas muļķības! Mazam bērnam ir jādod tik daudz mīlestības un uzmanības, cik viņam vajag. Un ne tikai zīdainim, bet jebkurā vecumā. Protams, tas nav viegli, un ir jāsaprot, kas ir mīlestība un kas – visatļautība.

Pietrūkst bučiņu

Kad tiekos ar jauniešiem, vienmēr apjautājos, vai jūs samīļojiet savus vecākus. Man diezgan bieži atbild: "Ja es to darīšu, viņi brīnīsies, kas ar mani ir noticis." Mūsu bērniem no mazotnes pietrūkst mīļuma no vistuvākajiem cilvēkiem, pietrūkst vecāku bučiņu, izejot no mājām, un mīļu apskāvienu, atgriežoties tajās.

Jaunās māmiņas, kas pie mums dzīvoja "Pakāpienos", visas ir meitenes, kuras ģimenē nav saņēmušas mīlestību. To, ko neatrada pie vecākiem, viņas meklēja pie puišiem un palika stāvoklī. Šīs pusaugu meitenes nemeklēja bērnu, viņas ilgojās, lai tiktu samīļotas.

Sākot strādāt "Pakāpienos", es ļoti iestājos par to, lai bērni augtu pie saviem bioloģiskajiem vecākiem, bet vēlāk es savu viedokli izmainīju. Ne visas sievietes, kuras dzemdē bērnus, ir spējīgas par viņiem rūpēties. Ja cilvēks nav saņēmis mīlestību, viņam nav ko dot pat savam bērnam. Tāpēc ir labi, ka ļoti jaunās māmiņas iziet pārbaudes laiku "Pakāpienos", lai saprastu, vai viņas var rūpēties par bērnu. Ja meitene to nespēj, tad bērnam ir labāk, ja viņu adoptē no mātes, nevis sūta uz bāreņu namu. Tad mazuli vismaz no šīs traumas var pasargāt.

Katram puisim ir savs "paraksts"

Daudzi jaunieši nezina, ka puisis, kurš pārgulējis ar meiteni, atstāj viņā savu enerģētisko "parakstu," kas saglabājas uz visu mūžu. Ja intīmā tuvība bijusi ar vairākiem puišiem, viņu atstātie "paraksti" krustojas. Un tad notiek tā, ka, piemēram, baltādainu vecāku ģimenē piedzimst tumšādains mazulis. Savulaik tas izraisīja milzīgu skandālu Amerikā, kur vīrs un sieva viens otru iesūdzēja tiesā. Tās gaitā noskaidrojās, ka pirms kāzām sievai ir bijis mīļākais afroamerikānis. Šo pirmā vīrieša "paraksta" ietekmi uz nākamajām paaudzēm sauc par telegoniju.

Kad strādāju "Pakāpienos", uz jautājumu, kāpēc atstājuši sievieti ar bērnu, tēvi bieži vien atbildēja: "Es nezinu, vai viņš ir mans bērns." Tātad viņi jau bija nofiksējuši, ka meitenei nav bijuši pirmie. Otra biežāk dzirdētā tēvu atbilde bija: "Es neesmu gatavs kļūt par tēvu". Jaunākais tēvs bija 13 gadus vecs un viņa bērna mātei bija16 gadu.

Meitene nav lemta būt medniece

Pusaudžu gados meitenes sāk atvērties mīlestībai un ģimenei, kā to daba ir paredzējusi. Taču ne visas meitenes zina, kā veidot attiecības. Problēmas rada tas, ka meitene uz puisi skatās kā uz medījumu, lai gan ir otrādi – vīrietis ir mednieks. Šādu ačgārnu priekšstatu kultivē sieviešu žurnāli, kuros lasāms simts un viens padoms kā savaldzināt puišus.

Pastāstīšu vienu stāstu ar diezgan izplatītu scenāriju. Pa logu meitene katru dienu redzēja, kā no pretējās mājas iznāk puisis, kurš viņai ļoti patīk. Tā kā abi dzīvoja uz vienas ielas, viņi satikās un ar laiku sāka pārmīt pa kādam vārdam. Pamazām meitene attīstīja sevī domu, ka viņš varētu būt viņas puisis. Satiekot viņu, meitenei acis mirdz, un puisis intuitīvi jūt, ka ir medījums. Kādu dienu viņš pieklauvē pie meitenes dzīvokļa durvīm. Viņa ir sajūsmā. Mammas nav mājās, un puisis metās meitenei virsū. Viņa teica, ka to gan gribējusi, un vienlaikus negribējusi. Kad tas notika un meitene palika stāvoklī, viņa saprata, ka nožēlo notikušo. Viņa par šo puisi zināja tikai to, ka viņš ir izskatīgs kaimiņš.

Ģimenes ieradumiem ir liels spēks

Lai iepazītu puisi, ar randiņiem vien nepietiek. Vajadzīga kopā būšana arī ārpus tiem. Piemēram, doties kaut vai laivu braucienā, lai redzētu vai viņš lasīs malku ugunskuram, vai sēdēs un dzers aliņu, gaidīdams kad meitene sakraus ugunskuru.

Ir jāpazīst arī puiša ģimene, lai neiznāk kā tikko salaulātam pārim. Nākamajā rītā pēc kāzu nakts vīrs saka: "Mīļo sieviņ! Lūdzu, atnes man čības." Uz to viņa atbild: "Kas, tu jucis esi? Es lai tev nesu čības?" Konflikts aizgāja gandrīz līdz laulības šķiršanai, bet labi, ka abi paspēja aiziet pie laulību konsultanta. Pēc vizītes jaunā sieva vīram čības nesa palēkdamās. Izrādās, vīrs bija audzis ģimenē, kur tēvs ir bijis vecāks par mammu un invalīds. Mamma, viņu mīlēdama, katru rītu pienesusi čības. Puisis jau no bērnības to bija uztvēris kā mīlestības izpausmi. Savukārt jaunās sievas tēvs bija dzērājs, kurš pastāvīgi izrīkoja un trenkāja viņas māti. Un meitene kopš mazotnes bija sev apsolījusi, ka neko tādu nepieļaus. Tāpēc der zināt, no kādas vides mīļotais cilvēks nāk, un cik gatavs tu esi pieņemt viņa ģimenē valdošos paradumus. Attiecības veidojot, ir jābūt pacietīgiem, bet vissvarīgākais ir būt draugiem.

Ar intīmām attiecībām nevajag steigt arī tad, ja māc šaubas vai nedrošības sajūta. Reiz man padomu lūdza meitene, kura mīlēja savu puisi, un viņš gribēja ar viņu pārgulēt pirms aiziešanas armijā. Atrunāju meiteni, jo, kad puisis atnāks no armijas, viņš būs pavisam cits cilvēks. Ja viņš patiesi mīl, tad ticēs, ka meitene viņu sagaidīs.

Daudzi jaunieši uzsāk attiecības arī aiz gara laika, jo pēc skolas viņiem nav ko darīt. Meitenēm laikā, kad sāk patikt puiši, būtu ļoti noderīgi pamācīties dzīvokļa interjera iekārtošanu, ēdienu gatavošanu un iemaņas bērnu kopšanā. Jaunajām māmiņām "Pakāpienos" šo iemaņu ļoti trūka.

"Nevainīgie" bērnu raidījumi

Mūsu bērni saktās tos pašus raidījumus, ko pieaugušie. Pirmklasnieks man pajautāja: "Skolotāj, vai tu skaties "Ugunsgrēku"? Atbildu, ka nemaz negribu redzēt, jo tur ir nodevība, ļaunums, izvirtība un citas negācijas.

Bet multfilmas jau nav labākas. Vienu nedēļu man bija jāpieskata divas fantastiskas meitenītes, kuras auga ļoti inteliģentu vecāku ģimenē. Viņām patika spēlēties ar Bārbijām un Keniem. Reiz redzu, viņas uzliek vienu Kenu uz otra un skatās uz mani. Viņām toreiz bija pieci gadi. Tātad viņas kaut kur jau to bija redzējušas.

Vēlāk iepazinos ar puisi, kurš pētīja tā saukto 25. kadru. Informācija, kas ir 25. kadrā, iegulst skatītāja atmiņā, viņam pašam to nezinot. Un izrādās, ka "Nāriņā", ko uzskata par vienu no visnaivākajām filmām, 25 kadrā ir pirmslaulību attiecības. Savukārt bērnudārza vecuma mazuļiem domātajā seriālā "Teletūbiji" tiek propagandētas homoseksuālas attiecības.

Tendences, kas vairojas aritmētiskā progresijā

Lektori, kuri brauc pa skolām, apmācot bērnus, kā lietot prezervatīvus, demoralizē viņus divos virzienos. Pirmkārt bērnos aktivizē seksuālās tieksmes, reklamējot prezervatīvus ar tādu un šitādu smaržu un rādot, kā tos pareizi uzvilkt uz falla. Otrkārt apgalvojot, ka tie ir droši. Tie nav droši! Cik droša var būt plāna gumija? Taču bērna atmiņā prezervatīvs paliek kā drošs risinājums, lai arī tas tā nav. Ja tā būtu, tad nebūtu mazgadīgu meiteņu, kuras palikušas stāvoklī tikai tāpēc, ka ar puišiem izmēģinājušas drošo līdzekli. Nerunā arī par to, ka to darīt ir netikumiski.

Traģiska parādība, kas vairojas aritmētiskā progresijā, un vairāk skar vīriešus, ir atkarība no pornogrāfijas. Pusaugu meitene man stāstīja: "Es pārnācu no skolas ātrāk kā parasti un redzēju, ka tēvs bija internetā un ko viņš darīja." Bērniem tā ir psihiska trauma, bet, kā jūtas sievas, kuru vīrus normāls sekss vairs neapmierina, viņiem vajag vēl un vēl, un gaidītās baudas kā nav, tā nav. Briesmīgi ir tas, ka atkarību no pornogrāfijas nevar redzēt. Alkoholiķis nāk mājās piedzēries, no azarta spēlēm atkarīgajam nav naudas, bet no pornogrāfijas atkarīgais ir laipns un smaidīgs.

Nākošais, kas uztrauc, domājot par nākotni, ir izvaroti puiši, kuri nesaņem palīdzību. Sākas viss ar nevainīgiem tusiņiem. Viens no klasiskiem variantiem ir tāds, ka skaisti ģērbti un labi situēti biznesmeņi jauniem puišiem piedāvā darbu. Man ir zināmi divi šādi gadījumi. Viens no puišiem ar šo problēmu ir ticis galā, pievēršoties Jēzum. Par otru puisi, kurš studē juristos, nezinu. Svētdienas skolas meitene, kura viņu pazīst, domā, ka viņš nav saņēmis palīdzību, jo neuzdrošinās nevienam par to stāstīt.

Runājot par meitenēm, vairāk uztrauc okultās lietas. Katrās mājās ir avīzes un žurnāli, kuros lasāmi horoskopi un zīlēšanas salonu reklāmas. Vecāki neaizdomājas, ka tas nav joks, un tāpēc nerunā ar bērniem. Ar okultajām lietām, līdzībās runājot, ir tāpat, kā ieskriet vācu frontē un teikt, ka es te no padomju frontes pa jokam pie jums ieklīdu. Par šādiem jokiem nākas nopietni samaksāt. Kāda meitene stāstīja, ka iepazinusies ar puisi, no rīta avīzē izlasīta horoskopa iespaidā. Viņa pieņēmusi to kā likteni un nu netiek no šī puiša vaļā. Līdzīgi ir, ja paļaujas uz zīlniecēm. Kam tu uzticies, tas tevi vada.

Kad mīlestību meklējot, visi maldu ceļi ir izstaigāti, un cilvēks izmisumā vairs nezina kurp doties un ko darīt, tad pēdējā vieta, kur atnāk, ir baznīca. Situācijas tā neizmainīs, bet ar Dieva spēku palīdzēs notikušajam gudri tikt pāri. Tāpēc ir svarīgi, vai mēs no rīta sakām: "Kungs, vadi manu dienu!" un ieliekam to Dieva rokās, vai uzticam to kādam citam vadīt.