Sociālais pedagogs: "Bērna nākotne jāizsijā caur vērtību sietu"

"Ir jāaktualizē ģimenes vērtības, lai bērni saprot, kas dzīve ir derīgs un kas – nav," uzsākot sarunu, saka Latvijas Sociālo pedagogu federācijas padomes priekšsēdētājs Kristaps Keišs.

Foto: no Kristapa Keiša albuma
Autors: Rasma Rudzāte
Avots: www.aprinkis.lv

"Mans kā sociālā pedagoga uzdevums ir aizstāvēt bērna intereses. Skolā bērns pie manis var nākt jebkurā brīdī un stāstīt par to, kas viņam uz sirds, kas nomāc vai uztrauc. Vienmēr esmu bērna pusē – esmu viņa uzticības persona.

Bērna pašsajūtas cēloņi slēpjas vecāku attiecībās

Skolēni visvairāk žēlojas, ir slikta pašsajūta, kas traucē koncentrēties mācībām. Izrunājoties lielākajā daļā gadījumu atklājas, ka iemesls ir saistīts ar savstarpējām attiecībām ģimenē un vienaudžu vidū.

Ja ģimenē vecāku starpā ir problēmas, pirmais, kurš to parāda savā uzvedībā, ir bērns. Ģimene ir vienota sistēma, un jebkuras izmaiņas tajā skar katru no ģimenes locekļiem. Tāpēc, ja vecāki strīdas, slikti jūtās arī bērns, lai gan viņam ar vecāku domstarpībām nav nekāda sakara. Skolā bērns ir nervozs, nomākts, jo viņš pārdzīvo nesaskaņas ģimenē.

Bieži arī bērnu slimošana – galvas, zobu, ausu, vēdera sāpes, paaugstināta temperatūra, neirozes – ļoti bieži signalizē par to, ka vecāku attiecībās kaut kas nav kārtībā. Bērns jūt, ka ģimenē nav miera, līdzsvara un viņā parādās trauksme, kas izpaužas kā veselības problēmas. Ja šādas situācijas mājās ieilgst, bērns sāk klaiņot, kavē stundas, vēlu pārrodas mājās, viņam var parādītes draugi, kuri vecākiem nepatīk. Bieži vien bērns rīkojas par spīti vecākiem neapzināti, jo tas ir veids, kā pievērst sev uzmanību, lai vecāki pamana arī viņu, un pievērš uzmanību tam, kā viņš jūtas.

Jācenšas atklāti izrunāties

Šādas situācijas neveidotos, ja vecāki ar bērniem vairāk runātu. Tas, ka ģimenē gadās strīdi, nav jāslēpj – tā dzīvē notiek un tas ir normāli, ja vien vecāki nelamājas rupjiem vārdiem un nepalaiž rokas. Vērojot tēti un mammu, bērns iemācīsies, ka strīdus risināt, kā nonākt pie kompromisa un visbeidzot – salabt.

Ja vecāki nevar vienoties, viņi var bērnam pat palūgt padomu. Bērns ļoti bieži pasaka vislabāko variantu, ko vecāki nemaz nav iedomājušies, bet kas viņiem abiem ir pieņemams. Bērns mīl gan tēti, gan mammu un viņš parasti intuitīvi jūt, kas būs tas, kas abiem nāks par labu.

Ja bērniņš ir mazs, varu ieteikt labu metodi, ko izmanto sistēmiskajā terapijā – ļaujiet bērnam vienam pašam darboties un vienkārši pavērojiet viņu. Jūs redzēsiet, cik viņš ir neaizsargāts, ka par viņu ir jārūpējas un ka ir jāpieņem tāds lēmums, kas mazulim nāk par labu, jo ģimenē prioritāte ir bērns. Visas situācijas ģimenē ir jārisina ar vēlmi, lai bērnam būtu labāk. Bērna dēļ pieaugušajiem ir jāpanāk kompromiss. Kādreiz varbūt vienam ir jāpiekāpjas, citreiz otrs piekāpsies. Arī tad, ja vecāki ir šķīrušies, viņiem ir jāatceras, ka bērnam vajag viņus abus.

Pēc vecāku parauga bērns veido attiecības ar vienaudžiem, jo viņam nemaz nav citas pieredzes. Vairums problēmu pusaudžu starpā rodas tāpēc, ka viņi neprot tās izrunāt. Vieni dusmas izgāž, vicinot dūres un sperot, citi mēģina ieriebt, aprunājot vai paķiķinot, bet citi ieraujas sevī un norobežojas. Bērni tāpat kā vecāki dažādiem līdzekļiem cenšas panākt katrs savu, un viņi tāpat kā vecāki cieš, ja neprot atrast kompromisu.

Attiecības, kas veidojas mājās, vistiešākajā veidā ietekmē ģimenes modelis. Vecāki, kuri laulājas, apsola viens otram būt kopā priekos un bēdās. Uzsākot kopdzīvi, viņi apzinās, ka dzīvē būs visdažādākās situācijas, bet tas nebaida, jo, lai kas arī notiktu, viņi atbalstīs viens otru, visu atrisinās, pārdzīvos un pēc tam viņiem klāsies vēl labāk.

Ja bērniņš piesakās vecākiem, kuri vēl īsti nav tikuši skaidrībā par savām attiecībām, visādi gadās. Daudzi apzināti, citi varbūt zemapziņā tomēr pieļauj iespēju, ka var aiziet. Ir cilvēki, kuriem šķiet, ka tā ir gudrāk, bet krietni vēlāk nāk apjausma, ka dzīvots tikai pa pusei. Cilvēks nepieaug pieredzē, savā personiskajā dzīves gudrībā, ja izvairās no situāciju un problēmu risināšanas, aizbēgot no tām.

Atbildības izgaišana degradē

Vienmēr ir bijuši cilvēki, kuri izvairās no atbildības, bet seksuālā revolūcija šādam pasaules uzskatam ir pavērusi zaļo gaismu. Atbildība par partneri un bērnu, kas dzimst šo attiecību rezultātā, vairs nav vajadzīga. Tā tiek uzticēta prezervatīvam vai tabletēm, jo cilvēks var baudīt seksuālas attiecības, izvairoties no atbildības par sekām.

Dzīvības turpināšana ir viens no cilvēka pamatinstinktiem. Runājot par skolēniem, uztrauc tas, ka šo pamatinstinktu, kas ir katrā cilvēkā, sāk aktivizēt arvien agrākā vecumā. Tas notiek visdažādākajos un šķietami nevainīgākajos viedos, sākot ar modi un beidzot ar reklāmām un videoklipiem internetā. Vistiešākajā veidā tas notiek, apmācot jau pavisam mazus – 10 – 12 gadus vecus bērnus, kā lietot prezervatīvus, un pusaudžiem stāstot par citiem kontracepcijas līdzekļiem. Tas notiek it kā ar cēlu mērķi, lai bērni zinātu, kā izsargāties no nevēlamas grūtniecības. Jautājums, kāpēc bērnam būtu jāizsargājas no grūtniecības? Viņam vispirms ir jāizaug līdz iespējai kļūt par tēvu un māti. Līdzībās runājot, mēs taču matemātikā pamatskolas bērniem nemācām vidusskolas formulas, līdz tām ir jānonāk pakāpeniski. Ar attiecību veidošanu ir tāpat, jo arī šīs prasmes bērni apgūst skolā.

Bez pašcieņas – kā kuģis bez stūrmaņa

Runājot par attiecību veidošanu, vispirms ir jāiemācas veidot attiecības pašam ar sevi. Jāsāk ar cieņu pret sevi un savu ķermeni. Cilvēks bez pašcieņas ir kā kuģis bez stūrmaņa, kurp vējš pūš, turp peld. Pašcieņa palīdzēs ar cieņu izturēties arī pret citiem bērniem un cilvēkiem.

Pēc tam ir jāiemācas draudzēties – sadzīvot ar citiem bērniem, saprotot un pieņemot to, ka viņi ir dažādi un rīkojas atšķirīgi. Jāapgūst prasme gan aizstāvēt savu viedokli, gan rēķināties ar citu domām un piekāpties.

Brīdī, kad puisis un meitene sāk izjust savstarpējas simpātijas, viņi abi nonāk vēl sarežģītākā situācijā. Tā ir jauna loma jauniešu dzīvē, kura ir jāsaprot un jāapgūst. Ne puisis meiteni, ne meitene pusi nevar vērtēt pēc sevis un tā, kā viņi rīkotos, jo puisis un meitene daudzas lietas uztver atšķirīgi. Vislabāk viens otru var iepazīt, kopā darbojoties un esot dažādās situācijās. Ir vērts pavērot, kā partneris uzvedas, esot kopā ar draugiem, kā izturas pret savām māsām un brāļiem. Ļoti vērtīgi ir pabūt arī neērtās situācijas, lai redzētu, kā partneris uztver problēmas un kā iziet no neveiklām situācijām. Tas puisim un meiteni ļauj iepazīt vienam otru un saprast, vai gribas veidot ar šo cilvēku nopietnākas attiecības, iespējams, saistīt pat savu turpmāko dzīvi.

Tikai tad var domāt par seksuālām attiecībām, kurās katram ir sava loma, pienākumi un atbildība.

Bīstamās "rūpes" par jauniešiem

Esmu ļoti daudz runājis ar pusaudžiem, kuri agri uzsākuši intīmo dzīvi, un jautājis, kā viņi jūtas. Ne visi, bet liela daļa puišu izsaka nožēlu par to, ka kokteiļa iedrošināti un ar prezervatīvu nodrošinājušies viņi ir uzsākuši pirmās seksuālās attiecības ar meitenēm. Tajā mirklī tas licies forši un viņi ar sevi lepojušies, bet pēc laika sapratuši, ka tas ir bijis bērnišķīgi un stulbi. Vēlāk, kad patiesi iemīlējušies, nācies nožēlot, ka ir izdāļājuši sevi, jo katrās attiecībās cilvēks no sevis atdod kaut ko gan fiziski, gan garīgi. Problēmas radījis arī tas, ka bijušās seksa partneres un draugi pasmīkņājuši vai šantažējuši, draudot atklāt kādas intīmas detaļas.

Pie tā ir vainīgi pieaugušie, kuri bērniem laikus nepateica to, kas dzīvē patiešām ir svarīgi, un atstās sekas uz visu mūžu. Vecāku uzdevums ir stiprināt bērna uzskatu, ka viņš un viņa ķermenis ir īpaša vērtība, ar ko var dalīties tikai ar īpašiem, ļoti tuviem cilvēkiem. Tas, bērnam pieaugot, palīdzēs veidot stabilas, ģimenes vērtībās un tradīcijās balstītas attiecības ar pretējo dzimumu.

Intīmajās attiecībās atbildība ir jāuzņemas abiem, jo ja viens no pāra negribēs, nekas arī nenotiks. Taču visspēcīgākais "Nē!" ir tad, ja to pasaka puisis. Meiteni tas var pārsteigt, ja viņa to nebūs gaidījusi, bet apdomājot, šī puiša vērtība viņas acīs tikai celsies. Puiša spēja pateikt nē turklāt ļoti ceļ viņa pašapziņu, jo drosme uzņemties atbildību par situāciju ir ļoti vīrišķīga rīcība.

Taču no jauniešiem dzirdu, ka tā vietā, lai runātu par vīrišķību, viņiem izdala bukletiņus, kuros teikts, ka attiecības viena dzimuma starpā ir normāli. Ar to it kā nejauši, vienkārši informējot, pusaudžiem tiek aktualizēts jauns piedāvājums. Viņi izlasa un aizdomājas, interesanti, kā tas ir. Izraisās diskusijas, parasti ar ķiķināšanu, paņirgāšanos, bet prātā paliek. Kāds piedāvā pamēģināt un tā tas aiziet. Atkal tiek aktivizēts pamatinstinkts, kurš atbild par pēctecību. Šajā gadījumā vairs nav runa par tā nomākšanu ar kontracepciju, tas ir ierosinājums spert soli vēl tālāk uz šī instinkta degradāciju.

Bērns vēlas uzticēties

Vislabākais padomdevējs attiecību jautājumos bērniem ir vecāki. Gudri vecāki parasti jūt, kad ir īstais laiks par to runāt, jo bērni paši parāda, kad viņiem šie jautājumi ir aktuāli. Savstarpējo simpātiju tēma ir ļoti personiska, un bērnam savus intīmos noslēpumus visvieglāk būtu uzticēt mammai vai tētim, ja ar viņiem ir labs kontakts. Bērns zina, ka vecāki nekad šos noslēpumus nestāstīs citiem, jo pieredze rāda, ka draugi un skolotāji mēdz arī izpļāpāties. Pat tad, ja būs kas slikts, bērns zina, ka vecāki to pateiks, lai viņu atturētu, nevis noklusēs, vai pamudinās turpināt, kā to joka pēc mēdz darīt draugi.

Vērojot problēmas, no kādām bērni un pusaudži cieš gan skolās, gan citās sociālajās iestādēs, jūtu, ka mūsu sabiedrībā ir jāaktualizē ģimenes vērtības visos līmeņos, sākot ar vecākiem, turpinot ar skolu un beidzot ar valsti. Visos līmeņos ir jābūt vienotam viedoklim. Mums ir skaidri un nepārprotami jāpasaka, kas mūsu bērniem, mums un sabiedrībai nāk par labu. Caur šo vērtību "sietu" ir jāsijā daudzās un dažādās teorijas, ieteikumi un prakses, kas pie mums ieplūst no citām sabiedrībām un kultūrām. Mēs pārāk daudz uzticamies citiem un uztraucamies par to, ko citi par mums domās. Katrs var domāt, ko vēlas, bet par to, kā dzīvojam, ir jālemj pašiem, jo mūsu dzīvi neviens cits nedzīvos. Kā jūtas ģimene, tā jūtas bērni. No šīm sajūtām veidojas noskaņojums, kas valda valstī."