Pornogrāfija un Teda Bundija slidenā nogāze.

Ja tu joprojām sevi uzskati par čali, kurš ir izņēmums katram noteikumam, un spēj pārvaldīt savu seksuālo grēku, tad šī nākamā nodaļa noteikti piesaistīs tavu uzmanību. Bijušais Sietlas iedzīvotājs un Vašingtonas universitātes absolvents, bēdīgi slavenais Teds Bundijs (Ted Bundy) kļuva par visvairāk meklēto sērijveida slepkavu Amerikā, kurš piekāva, izvaroja un nogalināja vismaz trīsdesmit meitenes un sievietes vecumā no 12 līdz 26 gadiem. Neilgi pirms nāves soda izpildes Bundiju intervēja kristīgais vadītājs Džeims Dobsons.

Par pārsteigumu, Bundijs atzina, ka viņā nevalda šādai uzvedībai ierastie vainas cēloņi, jo viņš uzauga mīlošā kristiešu ģimenē, kurā kopā bija pieci bērni, un viņš bērnībā nepiedzīvoja nekādu seksuālo vardarbību. Tai vietā viņš sīkās detaļās atzinās, ka sācis skatīties pornogrāfiju (kā jau vairums zēnu tajā vecumā), kas pieauga daudz nopietnākās pornogrāfijas formās un beigu beigās noveda viņu pie savu ļauno fantāziju izdzīvošanas realitātē. Zemāk ir publicēta daļa no intervijas, kura notika septiņas stundas pirms Tedu iesēdināja elektriskajā krēslā. Es ticu, ka tas būs sirdi plosošs atgādinājums visiem kristiešu brāļiem, ka iekāres grēks ir rijīgs parazīts, kuru nedrīkst barot, citādi tas augs un novedīs nāvē.

Džeims Dobsons: Ir 2:30 pēcpusdienā. Tev paredzēts izpildīt spriedumu rīt no rīta 7:00. Kas notiek tavā prātā? Kādas domas tev ir bijušas šajās pēdējās dienās?

Teds: Es tevi nemānīšu, sakot, ka tas ir kaut kas, ko spēju kontrolēt, vai ar ko esmu samierinājies. Es dzīvoju no mirkļa uz mirkli. Dažu brīdi es jūtos ļoti mierīgs un dažu brīdi es nejūtos nemaz mierīgs. Man svarīgi izmantot atlikušās stundas un minūtes, cik vien auglīgi iespējams. Apziņa dzīvot produktīvi palīdz dzīvot mirklim. Šobrīd es jūtos mierīgs, lielākoties pateicoties tam, ka tu esi šeit.

Dž D: Tu esi atzīts par vainīgu daudzu meiteņu un sieviešu slepkavībās.

Teds: Jā, tā ir.

Dž D: Kā tas notika? Pastāsti par pagātni. Kas ir šīs uzvedības cēloņi? Tu uzaugi ģimenē, kuru var uzskatīt par pilnīgi veselīgu. Tu nepiedzīvoji ne fizisku, ne seksuālu, ne emocionālu vardarbību.

Teds: Nē. Un tā ir daļa no traģēdijas šajā stāstā. Es uzaugu brīnišķīgā ģimenē ar diviem mīlošiem vecākiem, kā viens no pieciem bērniem. Mēs, bērni, bijām vecāku dzīves centrā. Mēs regulāri apmeklējām baznīcu. Mani vecāki nedzēra, nesmēķēja un nespēlēja azartspēles. Neviens netika fiziski aizskarts ģimenē. Es nesaku, ka tā bija ideāla, bet gan normāla kristiešu ģimene. Es ceru, ka neviens nemēģinās iet vieglo ceļu un visā notikušajā veinot manu ģimeni. Es zinu, un es cenšos tev izstāstīt visu tik godīgi, cik vien to spēju.

Kā jauns 12 vai 13 gadus vecs puika es vietējā pārtikas veikalā uzgāju viegla rakstura pornogrāfiju. Jauni puikas vienmēr izložņā visus savas apkārtnes nostūrus, mūsu rajonā cilvēki izgāza atkritumus. Ik pa laikam mēs uzgājām dažādas grāmatas un arī smagākas dabas – grafisku pornogrāfiju. Tai skaitā detektīvstāstus, un es gribu to uzsvērt. Vispostošākā pornogrāfija ir tā, kurā iekļauta vardarbība un seksuālā vardarbība. Un es to saku no rūgtas personiskās pieredzes. Šo divu ļauno lietu kombinācija vedina uz uzvedību, kuru ir pat briesmīgi aprakstīt.

Dž D: Pastāsti man sīkāk, kas tolaik notika tavā prātā?

Teds: Pirms es turpinu, man ir svarīgi, lai cilvēki notic tam, ko es saku. Es nevainoju pornogrāfiju. Es nesaku, ka tā lika man iet un darīt dažādas lietas. Es uzņemos pilnu atbildību par to, ko es esmu izdarījis. Bet par to šeit nav runa. Problēma ir tajā, ka šāda veida literatūra veidoja manī noteikta veida uzvedību.

Dž D: Tā baroja tavas fantāzijas.

Teds: Sākumā tas baro šāda veida domāšanu. Bet tad, kādā brīdī, tas kļūst par gandrīz vai atsevišķu personību.

Dž D: Tu biji nonācis tik tālu, cik vien varēji nonākt, izmantojot drukātu materiālu, bildes un video, un tad radās dziņa spert nākamo soli vēl fiziskākā veidā.

Teds: Kad tu kļūsti no tā atkarīgs, tu meklē arvien taustāmākus un grafiskākus veidus, kā apmierināt šo atkarību. Kā jau jebkurā atkarībā, tu turpini tiekties pēc kaut kā izteiktāka, kas dos lielāku uzbudinājumu, līdz brīdim, kad tu sasniedz to punktu, kad pornogrāfija tevi vairs nespēj apmierināt. Tas ir lūzuma punkts, kur tu sāc domāt, ka patiesi to darot, tas dos tev lielāku apmierinājumu, nekā par to lasot vai to skatoties.

Dž D: Cik ilgi tu kavējies šajā punktā, līdz tu patiesi kādai uzbruki?

Teds: Pāris gadus. Es cīnījos ar ļoti spēcīgiem refleksiem pret vardarbību un kriminālu rīcību. Tas manī bija ieaudzināts no bērnības gan apkārtnē, gan baznīcā un skolā. Es zināju, ka ir nepareizi par to domāt, kur nu vēl tā rīkoties. Es biju uz robežas un pēdējās pretestības paliekas tika pārbaudītas regulāri, līdz pornogrāfijas iedvesmotas fantāzijas tās sagrāva pilnībā.

Dž D: Vai tu atceries, kas lika tevi pārkāpt šai robežai? Vai tu atceries, kā pieņēmi lēmumu „aiziet”? Vai tu atceries, kur tu nolēmu mest piesardzību pie malas?

Teds: To ir ļoti grūti aprakstīt – to sajūtu, ka esi nonācis punktā, kur tu vairs to nekontrolē. Bērnībā iemācītās barjeras nespēja mani atturēt no tā, ka es kādam nodaru pāri.

Dž D: Vai būtu pareizi to saukt par seksuālo neprātu?

Teds: Tas ir viens veids kā to aprakstīt – šīs destruktīvās enerģijas veidošana. Es neesmu minējis vēl vienu faktu – tas ir alkohola lietošana. Savienojumā ar manu pornogrāfijas atkarību, alkohols nojauca manas robežas un pornogrāfija tās paplašināja.

Dž D: Kāds bija emocionālais stāvoklis pēc pirmās izdarītās slepkavības? Kas notika nākamajās dienās?

Teds: Pat pēc visiem šiem gadiem man joprojām ir grūti par to runāt. Ir grūti to izteikt vārdos, lai neteiktu vairāk, bet es gribu, lai tu saproti, kas notika. Tas bija kā atmosties no kāda briesmīga transa vai murga. Es negribu pārspīlēti dramatizēt, bet tas ir līdzīgi, kā būt apsēstam ar kaut ko briesmīgu un svešu. Un nākamajā rītā pamosties un atcerēties, kas notika, un saprast, ka esi atbildīgs un likuma un pavisam noteikti arī Dieva priekšā. Pamosties nākamajā rītā un ar skaidru parātu un visām morālajām dziņām aptvert, ko es esmu izdarījis, bija vienkārši briesmīgi.

Dž D: Tu pirms tam nezināji, ka esi uz kaut ko tādu spējīgs.

Teds: Nav iespējams aprakstīt brutālo vēlmi to izdarīt. Un kad šī dziņa ir apmierināta un enerģija līmenis nokrītas, es atkal kļūstu pats. Principā, es biju normāls cilvēks. Es nebiju kāds čalis, kurš vienkārši vazājas pa bāriem vai izgāztuvēm. Es nebiju izvirtulis tādā ziņā, ka kāds uz mani paskatītos un sacītu: „Ar šito čali kaut kas nav kārtībā.” Es biju normāls cilvēks. Man bija labi draugi. Es dzīvoju normāli dzīvu, izņemot šo mazo, bet ļoti spēcīgo jomu manā dzīvē, kuru es turēju lielā noslēpumā. Mēs, kurus ļoti ietekmējusi vardarbība mēdijos, īpaši pornogrāfiskā vardarbība, neesam nekādi iedzimti briesmoņi. Mēs esam jūsu dēli un vīri. Mēs uzaugām normālās ģimenēs. Pornogrāfija var iebrukt jebkurā mājā un nolaupīt jūsu bērnu. Tā mani nolaupīja no mājām pirms 20 vai 30 gadiem. Neskatoties uz to, ka mani vecāki ļoti centās pasargāt savus bērnus, un neskatoties uz to, ka mums bija laba kristīga ģimene, nav iespējams bērnu pasargāt no tādu lietu ietekmes, kuras sabiedrība uzskata par normālām.

Dž D: Ārpus šīm sienām ir vairāki simti reportieru, kuri grib ar tevi runāt, bet tu aicināji mani, jo tu vēlējies kaut ko teikt. Tu apgalvo, ka smaga rakstura pornogrāfija un durvis uz to, kas ir viegla rakstura pornogrāfija, nodara neizprastu ļaunumu citiem cilvēkiem un liek ciest un mirt sievietēm, gluži kā tām, kuras tu nogalināji.

Teds: Es neesmu sociālo zinātņu doktors un nepretendēju ticēt visam, ko saka Džons Sitizens, bet es esmu dzīvojis cietumā pietiekami ilgi un saticis pietiekami daudzus vīriešus, kuri rīkojušies vardarbīgi. Bez izņēmuma, katrs no viņiem bija dziļi atkarīgs no pornogrāfijas. Pat FIB pētījums šajā jomā norāda, ka visizplatītākā nodarbe sērijveida slepkavu vidū ir pornogrāfija. Tā ir patiesība.

Dž D: Kāda būtu bijusi tava dzīve bez šīs ietekmes?

Teds: Es zinu, ka tā būtu bijusi daudz labāka. Un ne tikai man, bet daudziem citiem cilvēkiem – upuriem un ģimenēm. Nav šaubu, tā būtu bijusi daudz labāka dzīve. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka tā nebūtu ietvērusi sevī šādu vardarbību.

Dž D: Ja man būtu jāuzdod jautājums, kurš ir daudzu cilvēku prātos, tas būtu: Vai tu domā par visiem saviem upuriem un viņu ģimenēm? Daudzus gadus vēlāk viņu dzīves joprojām nav ierastajās sliedēs. Tās tādas nekad nebūs. Vai tu jūti nožēlu?

Teds: Es zinu, ka cilvēki teiks, ka tas ir savtīgi, bet ar Dieva palīdzību esmu nonācis punktā, lai gan daudz par vēlu, un varu sajust sāpes un ciešanas, par kurām esmu atbildīgs. Jā. Protams! Pēdējās pāris dienas esmu runājis ar izmeklētājiem par dažām neatrisinātām izmeklēšanas lietām – slepkavībām, kurās esmu iesaistīts. Ir grūti par tām runāt, jo tas liek atminēties visas briesmīgās sajūtas un domas, ar kurām es nelokāmi un rūpīgi esmu cīnījies – jāsaka ļoti veiksmīgi. Tās ir uzjundītas no jauna, es šīs sāpes un šausmas atkal izjūtu. Es ceru, ka tie, kuriem esmu nodarījis daudz sāpju, pat tad, ja viņi netic manām skumjām, noticēs tam, ko es tagad saku – ir daudzi brīvi cilvēki viņu pilsētās un kopienās, kuru prātus dienu no dienas baro dažādu veidu vardarbība medijos, īpaši seksuālā vardarbība. Tas, kas mani biedē, ir, ka to, ko šodien rāda nacionālajā televīzijā, 30 gadus atpakaļ aizliedza rādīt pat pieaugušo seansos.

Dž D: Tu domā šausmu filmas?

Teds: Tas ir vis grafiskākais vardarbības veids TV ekrānos. Īpaši, ja bērni netiek pieskatīti, vai netiek ņemts vērā, ka bērniem varētu būt nosliece uz tāda veida uzvedību.

Dž D: Viena no pēdējām tavām slepkavībām bija 12 gadīgā Kimberlija Līča. Es domāju, ka sabiedrības reakcija ir vēl asāka, jo nevainīgs bērns tika paņemts no spēļu laukuma. Ko tu juti pēc šī nozieguma? Vai tās bija normālas emocijas?

Teds: Es par to šobrīd nespēju runāt. Tas ir pārāk sāpīgi. Es gribētu spēt izteikt savu piedzīvoto vārdos, bet es nespēšu to izstāstīt. Es nespēju pat aptvert tās sāpēs, kuras jūt vecāki un jaunās meitenes, kurām esmu nodarījis pāri. Un es nespēju neko viņiem atlīdzināt. Es pat nesagaidu, ka viņi man piedos. Es to nelūdzu. Tāda veida piedošana var nākt tikai no Dieva; ja viņiem tā ir, tad viņi ir piedevuši, ja ne, tad es ceru, ka kādu dienu viņi to atradīs.

Dž D: Vai tu esi pelnījis sodu, kuru tiesa tev piespriedusi?

Teds: Tas ir labs jautājums. Es negribu mirt, es nemelošu. Es katrā ziņā esmu pelnījis visbargāko sodu, kādu sabiedrība spēj man piešķirt. Un es domāju, ka sabiedrība ir pelnījusi, ka to pasargā no manis un tādiem, kā es. Bet es ceru, ka no mūsu sarunas sabiedrība sapratīs, ka tā ir pelnījusi būt pasargāta pati no sevis. Kā jau mēs runājām, šajā sabiedrībā pastāv spēki, īpaši šāda veida vardarbīga pornogrāfija, kur labu griboši cilvēki no vienas puses nosodīs Tedu Bundiju, bet no otras puses vienaldzīgi paies garām žurnālu stendam, pilnam ar provocējošu materiālu, kas pamudina bērnus kļūt par tādiem, kā es. Tā ir ironija. Es runāju par daudz ko vairāk, kā vienkārši atmaksu, ko cilvēki vēlas redzēt notiekam ar mani. Manis nogalināšana neatdos vecākiem viņu bērnus un nedziedēs rētas un sāpes. Bet ir daudzi citi bērni, kuri šobrīd spēlējas rotaļu laukumos, bet rīt būs miruši, jo citi jaunieši lasa un meklē lietas, kuras viņi redz šodienas medijos.

Dž D: Tevī dzirdams liels cinisms, labā ziņā laikam. Es neesmu pārliecināts, ka tu vari pateikt kaut ko, kam cilvēki ticētu, tomēr tu man atklāji (un es to esmu dzirdējis arī no mūsu kopējā drauga Džona Tanera), ka tu esi pieņēmis Jēzus Kristus piedošanu un esi kļuvis par viņa sekotāju. Vai tas tev dod spēku šajās pēdējās stundās?

Teds: Jā. Es nevaru teikt, ka atrasties Nāves ielejā ir kaut kas, pie kā es būtu pieradis, un ka es esmu stiprs un mani nekas neuztrauc. Tas nav nekas patīkams. Kļūst vienmuļi, bet es sev atgādinu, ka katrs no mums tā vai citādi tam kādu dienu izies cauri.

Dž D: Tas cilvēkam ir neizbēgami.

Teds: Neskaitāmi cilvēku miljoni pirms mums to ir piedzīvojuši. Tā ir pieredze, kurā dalāmies mēs visi.

Tedam Bundijam tika izpildīts nāves sods 7:15 nākamajā rītā pēc šīs sarunas.

Avots: Fragments no Marka Driskola grāmatas „Porn Again Christian”

Tulkoja: Kārlis Kārkliņš

Rediģēja: Anete Ābola