Oksitocīns nodrošina monogāmiju.
Ir dzirdēts par daudzu gadu ilgiem mīlas stāstiem, kuros pāri apgalvo, ka mīl viens otru neatkarīgi no aizritējušā laika.
Lai saprastu, kā tiek saglabāta mīlestības saikne, Bonnas universitātes medicīnas centra zinātnieki apņēmās atrast to komponentu, kas nodrošina monogāmiju un ilgstošu laimi pāru attiecībās.
Starp zīdītājiem nav raksturīga uzticība vienam partnerim, bet cilvēki ir izņēmums. Tieši tāpēc zinātnieki daudzu gadu garumā diskutē un meklē pamatojumu, lai izskaidrotu nezināmo spēku, kas ļauj saglabāt uzticību partnerattiecībās. Nesen veiktajā pētījumā, par kuru ziņo Science Daily, zinātnieki atklājuši bioloģisku mehānismu, kas varētu izskaidrot piesaisti starp mīlošiem pāriem. Šā mehānisma galvenais komponents ir oksitocīns – tā dēvētais miera, pastāvības un stabilitātes hormons, kura ietekmē cilvēki kļūst labsirdīgāki pret saviem mīļajiem. Un, kā apgalvo pētījuma veicēji, tieši oksitocīnam ir nozīmīga loma pāru ilgstošajā tuvībā.
Pētījumā ietvaros 40 vīriešiem parādīja viņu partneres un svešas sievietes fotogrāfijas. Lai izpētītu, kā mainās stiprā dzimuma smadzeņu darbība, aplūkojot sagādātās fotogrāfijas, viņi saņēma vienu devu oksitocīna hormona, bet vēlāk salīdzināšanai – placebo zāļu devu. Noskaidrots, ka nevis placebo, bet tieši konkrētā hormona ietekmē vīriešu smadzeņu darbība kļuva izteikti aktīva un viņi savu partneri uzlūkoja kā īpaši pievilcīgu. Lai pārliecinātos, ka šāda ietekme noris tikai starp mīlošiem pāriem, zinātnieki respondentiem rādīja arī viņu kolēģu, paziņu un draudzeņu attēlus. Arī šīs sievietes respondenti pazina gadiem ilgi, tomēr neuzlūkoja kā fiziski pievilcīgas.
Zinātnieki uzskata – ar šiem datiem ir gana, lai apgalvotu, ka oksitocīns aktivizē atalgojuma jeb dopamīnerģisko mezolimbisko sistēmu cilvēka smadzenēs, kas saglabā pieķeršanos starp divām personām un nodrošina monogāmiju. Viens no pētījuma veicējiem apgalvo, ka šis bioloģiskais mehānisms pāru attiecībās ir līdzīgs narkotikām, jo gan attiecībās, gan lietojot narkotiskās vielas cilvēki cenšas stimulēt atalgojuma sistēmu. Tas varētu arī izskaidrot, kādēļ pēc šķiršanās cilvēki jūtas nomākti un slīgst depresijā – oksitocīna nepietiekamības dēļ šī sistēma netiek stimulēta, bet atrodas pārtraukšanas stāvoklī. Ja šķiet, ka skumjas varētu pārtraukt ar trūkstošā hormona terapiju, tas neizdosies. Oksitocīns šādā situācijā var veicināt vēl lielākas sēras par zaudēto partneri. Tas netieši norāda, ka konkrētais hormons ir saistīts ar konkrēto cilvēku.
Avots: nra.lv
