"Nav vajadzīgi apjomīgi demogrāfu pētījumi un programmas, lai gribētu radīt un radītu bērnus"

Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas mācītājs Haralds Biete un viņa sieva Gundega ir pārliecināti, ka vienīgais kopdzīves veids ir laulība. Tā ir pamats stiprai ģimenei, kurā laimīgi jūtas gan vecāki, gan bērni.

Par vienu no aizejošās Saeimas lielākajiem devumiem var uzskatīt beidzot pieņemto Satversmes preambulu. Tajā ir skaidri norādīta un definēta uzticība Latvijai, latviešu valoda kā vienīgā valsts valoda, brīvība, vienlīdzība, solidaritāte, taisnīgums, godīgums, darba tikums un ģimene, kas ir saliedētas sabiedrības pamats.

Lai runātu par ģimeni kā saliedētas sabiedrības pamatu, arī kontekstā ar notiekošo kaimiņvalstī Igaunijā, kur parlaments atbalstīja likumu par kopdzīvi, kas homoseksuāliem pāriem nodrošinās tādas pašas tiesības un pienākumus kā heteroseksuāliem, uz sarunu esam aicinājuši četru bērnu vecākus Haraldu un Gundegu Bietes.

Haralds ir Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas mācītājs, kurš kalpo Pļaviņu Sv. Pētera un Gostiņu draudzēs. Gundega viņam šajā darbā palīdz, veidojot Svētdienas skolu un vadot dažādus projektus, tomēr viņas galvenā uzmanība šobrīd, protams, ir pievērsta bērnu – Filipa (8), Rebekas (6), Marijas (3) un Asnātes (1) – audzināšanai, kā arī rūpēm par mājsaimniecību.

Ja pirms gandrīz 100 gadiem, kad tika rakstīta Satversme, tās radītājiem teiktu, ka jānostiprina likumā izpratne par ģimeni, domāju, tas izsauktu viņos zināmu neizpratni, jo tas pieder pie pašsaprotamo lietu kategorijas, un nebūtu vērts to vispār apspriest – tas visiem tāpat ir skaidrs no mazotnes. Ir pagājis gandrīz gadsimts, un situācija ir mainījusies. Kā jūs skaidrojat, kas ir noticis ar laulību un ģimeni?

Haralds: – Nav jāskatās pat tik tālā pagātnē, mēs varam palūkoties kaut vai uz laiku tikai pirms kādiem 20–25 gadiem, ko daudzi vēl pietiekami labi atceras. Arī tad gadījumi, ka kāds vīrietis un kāda sieviete dzīvotu kopā vienkārši tāpat, bez laulības, bija liels retums. Vismaz tādi, par ko bija zināms publiski, nerunāsim par situācijām, kad cilvēki šāda veida attiecības piekopa slepenībā, apzinoties, ka tas nav kaut kas normāls un visiem ar lepnumu demonstrējams, vai vēl jo vairāk – laulībai pielīdzināms. Un arī sabiedrība kopumā, uzzinot par kādu "nereģistrētu partnerattiecību", to uzlūkoja ja ne gluži ar atklātu nosodījumu, tad vismaz ar izbrīnu un neizpratni gan.

Bet tāda situācija, kad kāda pilngadību knapi sasniegusi (un dažreiz pat vēl nesasniegusi) meitene tā vienkārši sakravātu savas mantas un paziņotu, ka pārceļas dzīvot pie sava puiša vai drauga (vai otrādi – puisis pie savas draudzenes) ar motivāciju – padzīvosim, iepazīsim viens otru, līdz sapratīsim, vai mums kopā ir labi, vai esam viens otram piemēroti, ja nē, tad meklēsim atkal nākamo draugu/draudzeni, – bija principā neiedomājama. Jā, varbūt bija kādi izņēmuma gadījumi, bet pat tad, tiem atklājoties, tas bija skandāls!

Tagad redzam, cik īsā laika posmā situācija ir radikāli mainījusies. Kas agrāk bija ārkārtas gadījums vai vismaz ačgārna un aplama rīcība, šodien nevienu virs nepārsteidz, neizbrīna, un tā tiek uztverta kā norma.

Domājot par to, kāpēc tā ir noticis, protams, var piesaukt "samaitātos Rietumus", no kuriem, dzelzs priekškaram sabrūkot, tur jau agrāk iesakņojušies kaitīgie paradumi mūs pārplūdināja kā lavīna, kam nebijām gatavi stāties pretī. Arī tā būtu taisnība, bet domāju, ka patiesais cēlonis ir daudz dziļāks. Jo sabrucis ir ne vien kāds "priekškars", bet gan kaut kas daudz būtiskāks. Sabrucis ir sākotnēji uz kristīgām vērtībām un pasaules izpratni balstītais dzīves pamats. Un ne vien Rietumos, bet arī pie mums, Latvijā. Lai šāda sabrukšana notiktu, protams, ir nepieciešams zināms laiks, jo kādu brīdi tas turas pietiekami stingri.

Tāpēc arī redzam, ka vēl pirms 100 un pat 20 gadiem pamatvērtības un pamatjautājumi cilvēkiem vēl bija pietiekami skaidri, neraugoties pat uz to, ka Kristus vēsts sludināšana tika visādā veidā apspiesta un karojoša ateisma apstākļos izauga vismaz divas paaudzes. Acīmredzot tagad ir pienācis kāds kritiskais punkts, un, ja "pamatu atjaunošana" un nostiprināšana nenotiek, bet tā vietā mērķtiecīgi un uzstājīgi tiek turpināta to graušana ar masu informācijas līdzekļu palīdzību (ar dažiem mediju izņēmumiem), tad par notiekošo nav pamata brīnīties.

Gundega: – Nesen runāju ar savu onkuli, kurš jau ir pārsniedzis pensionēšanas vecumu, un mani pārsteidza, cik viņa nostāja un viedoklis, lai gan viņš skatās, klausās un lasa šos pašus informācijas līdzekļus, ir konservatīvs attiecībā uz ģimeni, un tā ir lielākajai daļai tā laika cilvēku. Tajā brīdī tu ieraugi, ka pirms 100 gadiem viņu vecāki ir kā ar bruģi nobruģējuši bērna vērtību sistēmu visai viņa dzīvei un to nav tik viegli izļodzīt.

Kāpēc tā notiek?

Haralds: – Jeb, citādi jautājot, – kam tas ir izdevīgi, kam no tā ir kāds labums un kas stāv aiz šīs ideoloģijas, kas ir "pasūtītājs, kurš to apmaksā"? Kristieši uz to visu bieži atbild ar vienu vārdu – velns! Un tam var piekrist, jo, protams, tāda nu ir šī Dieva pretinieka daba, kā to atklāj Svētie Raksti, viņš ir "melis un melu tēvs", kurš vienmēr un visu patiesību cenšas sagrozīt un sajaukt, visu, ko Dievs iecerējis un radījis labu un skaistu, samaitāt, sakropļot un sabojāt.

Bet jāņem vērā arī tas, ka visa šī darbošanās nenotiek kaut kā tikai garīgā līmenī, tieši un nepastarpināti. Velns izmanto savus "aģentus" pasaulē, no kuriem daudzi, es vismaz tā ceru, paši nemaz neapzinās šo savu lomu, un tiem šķiet, ka visu viņu darbību un rīcību nosaka un virza vienīgi cēli mērķi un cildeni motīvi, tādi kā rūpes par cilvēku (tautas, valsts) labklājību un labsajūtu.

Bet kāds ir šo lietu kopsakars jeb – kāpēc šādu mērķu sasniegšanai nepieciešams graut izpratni par ģimeni? Viss patiesībā ir ļoti vienkārši. Jo kas tad ir ģimene šī vārda klasiskajā nozīmē? Es tiešām šobrīd nerunāju par specifiski kristīgo, bet gan par vispārcilvēcisko šī jēdziena izpratni, kas, kā to jau noskaidrojām, bija pašsaprotams vēl pat pirms 20 gadiem.

Ģimene ir vīrs, sieva un bērni! Protams, bērni dzimst, arī dzīvojot "partnerattiecībās", tomēr visbiežāk, tas ir viens, retāk divi, bet ļoti reti kad vairāk. Laikam jau cilvēki intuitīvi jūt un apzinās, ka šāds attiecību modelis neliecina par pastāvību, stabilitāti un drošību par nākotni. Un tad seko nākamais ķēdes posms – "viendzimuma partnerattiecības", kurās bērni nerodas... Un tieši šādas attiecības praktizējoši cilvēki ir galvenā mērķauditorija, domājot par tipiskas patērētājsabiedrības veidošanu.

Jo kas gan ir galvenie dažādu luksusa preču – dārgu automašīnu, supermodernu mājokļu – ražotāju un ekskluzīvu izklaides pakalpojumu – eksotisku ceļojumu un citu atpūtas iespēju – sniedzēju klienti? Nešaubīsimies, ka šīm grupām ir pietiekami spēcīgi lobiji visur, ne tikai masu mediju, bet arī likumdošanas līmenī. Protams, man nav formālu pierādījumu šādiem apgalvojumiem, tāpēc, lai viss būtu korekti, piebildīšu, ka teiktais uzskatāms vienīgi par personīgo viedokli. Katrs par to var domāt un pārliecināties pats, jo ģimenes ar bērniem, un īpaši daudzbērnu ģimenes, iepriekšminēto dzīves greznību parasti gluži vienkārši nevar atļauties, un, pat ja var, tad tomēr izvēlas citus, daudz saprātīgākus līdzekļu ieguldīšanas veidus. Tāpēc, jo mazāk šādu ģimeņu un ģimeņu vispār un jo vairāk cilvēku bez bērniem, bet šajā kategorijā automātiski ietilpst homoseksuālisti, jo lielākas peļņas iespējas.

Gundega: – Uz to var raudzīties pat krietni zemākā līmenī – ja kādam darba devējam ir izvēle pieņemt darbā cilvēku, kam nav ģimenes un bērnu, vai sievieti kā mani ar vairākiem maziem bērniem, pat ja pēc visiem pārējiem kritērijiem šie kandidāti ir līdzvērtīgi, kuru viņš izvēlēsies? Mani, kuras bērni noteikti slimos, kura tāpēc bieži kavēs darbu un radīs vēl papildu izmaksas, vai cilvēku, kurš varēs nodoties darbam netraucēti, jo nekādas citas rūpes to neapgrūtinās?

Haralds: – Savukārt lielā cīņa pret tā saucamo homoseksuālistu diskrimināciju, tostarp tiesībām oficiāli reģistrēt laulību un pat adoptēt bērnus, ir vienkārši izkārtne, kuras aizsegā ir daudz vieglāk nenormālo un perverso pasludināt un popularizēt par normālu un alternatīvu izvēli, lai savas idejas un to patiesos iemeslus veiksmīgāk, brīvāk un ērtāk nostiprinātu sabiedrības apziņā, saglabātu un nodotu mantojumā nākamajām paaudzēm, tā sekmējot šīs nāves kultūras izplatību. Cik tad daudz, skaitliski un procentuāli, ir to viendzimuma pāru, kuri izvēlas bērnu adopciju tur, kur jau tagad tas ir atļauts? Tā ir ļoti niecīga daļa no visiem.

Lai cik gudri reizēm šķistu cilvēku prāta izdomāti formulējumi un filozofiski pārspriedumi, tomēr ir lietas, kas turpina notikt neatkarīgi no tā, kā cilvēki mēģinājuši tās definēt, piemēram, cilvēka piedzimšana, nāve, gada ritums, koka augšana no sēklas un daudz kas cits. Vai ģimene un laulība pieder šīm nemainīgajām kategorijām?

Haralds: – Jā un nē. Lai rastos bērni, tā vai citādi joprojām ir un vienmēr būs nepieciešami divi cilvēki, turklāt pretēja dzimuma. Tur prātojumi, filozofija un pat zinātnes un tehnoloģiju attīstība neko mainīt nespēs. Bet, kā jau visi to zinām, tas var notikt un notiek arī ārpus laulības. Atšķirība vienīgi tāda, ka cilvēki var šīs lietas definēt dažādi, bet Dievs to ir definējis viennozīmīgi un nemainīgi, nosaucot par netiklību.

Bībelē bieži tiek lietots vārds "netikls", "netiklība". Mūsdienu cilvēkiem reizēm esot grūtības izprast šī vārda nozīmi. Kā to skaidrot?

Haralds: – Vēl precīzāk atspoguļojot šī vārda oriģinālo nozīmi, kā to savulaik jau tika darījis pirmais Bībeles tulkotājs latviski E. Gliks un kā tas atkal lasāms mūsu jaunajā tulkojumā, to sauc par maucību. Vai nu kādam tas patīk, vai nē, bet Dievs savas domas nemaina, balstoties uz cilvēku viedokļiem, tāpat kā attieksmi pret šo parādību ar visām no tās izrietošajām konsekvencēm. Dievs nelamājas, kā varbūt varētu padomāt, gluži vienkārši minētais apzīmējums skaidri parāda, cik šāda prakse viņam ir riebīga. Tātad netiklība ir ne vien homoseksuālas vai vēl kādas citas pretdabīgas dzimumattiecības, bet jebkāda intīma tuvība ārpus laulības.

Tūlīt pēc vīrieša radīšanas Dievs saka: "Nav labi cilvēkam būt vienam, es darīšu viņam palīgu, kas būs tam līdzās." Tas ir pirmais teikums, ko Dievs saka pēc vīrieša radīšanas, tātad kaut kas ļoti svarīgs cilvēka būtībai. Kā to saprast?

Haralds: – Jā, Dievs vienmēr sāk ar pašu svarīgāko. Bet viņš arī nepaliek tikai pie šī teikuma, jau pavisam drīz runājot tālāk par to, ko tad tas nozīmē. Proti, ka cilvēks atstās tēvu un māti un pieķersies savai sievai, un tie divi kļūs par vienu miesu. Tas nozīmē, ka laulība ir likumīgi un publiski noslēgta savienība starp vienu vīrieti un vienu sievieti uz mūžu, kas īstenojas kopdzīvē.

Gundega: – Un sievai būt vīram par palīgu nenozīmē kādu otršķirīgu lomu, kā to mēģina pasniegt feminisma ideju piekritējas. Palīgs nav kaut kas mazsvarīgs un nenozīmīgs, gluži otrādi. Par visu, ko Dievs bija radījis, Viņš teica, ka tas ir labs. Vienīgi par vīrieti – "nav labi". Nav labi viņam būt vienam, tam ir vajadzīgs palīgs, un tā ir sieva.

Haralds: – Nedaudz ar humoru varētu sacīt, ka vīrietis bez sievietes bija bezpalīdzīgs! Bet arī pavisam nopietni – bez šī palīga viņš nevarēja veikt tos uzdevumus, kādus Dievs tam bija paredzējis. Vai tad valsts prezidents vai ministru prezidents, vai pat ierindas deputāts bez palīgiem varētu pilnvērtīgi veikt savus pienākumus? Tāpat arī vīrs ģimenē bez sievas atbalsta, palīdzības un līdzdalības nespētu pildīt viņam Dieva paredzēto lomu. Sievai būt par palīgu nebūt nenozīmē viņu pietiekami nenovērtēt, gluži otrādi, sieva kā palīgs ir neaizstājama!

Tālāk Dievs cilvēkiem arī saka: "Augļojieties un vairojieties!" Ko tas nozīmē? Augļoties būtu skaidrs, bet vairoties?

Haralds: – Ja laulību noslēdz divi, tātad vairošanās notiek vien tad, ja viņiem ir vismaz trīs bērni. Nav vajadzīgi apjomīgi demogrāfu pētījumi un programmas, Dievs jau tūdaļ pēc radīšanas stāsta visu ir pateicis īsi, konkrēti, vienkārši un visiem saprotami. Ja vien gribam saprast. Nekādi nevēlos noniecināt tās ģimenes, kurās ir mazāk par trim bērniem, tikai ir svarīgi pamanīt kādu būtisku atšķirību. Ir situācijas, kad Dievs kādu Viņam vien zināmu iemeslu dēļ konkrētai ģimenei nedod vairāk par diviem vai vienu bērnu, vai pat nedod bērnus vispār.

Šādu gadījumu, ja esam godīgi, noteikti ir daudz mazāk, nekā to, kur cilvēki saka: "Mēs nevaram atļauties vairāk par vienu vai diviem bērniem, vai varbūt šobrīd nevaram atļauties bērnus vispār!" Ar šo nevarēšanu visbiežāk ir domāta nevēlēšanās upurēt kādu daļu savu ērtību un labklājības, nevēlēšanās atteikties no kādiem ierastiem vai ieplānotiem dzīves standartiem. Citiem vārdiem, nevarēšana visbiežāk ir nekas cits kā aizbildinājums negribēšanai.

Gundega: – Pazīstu arī ģimenes ar pieticīgākām materiālajām un praktiskajām iespējām, kuras "var atļauties", atļaujas un izaudzina ne tikai trīs bērnus vien. Jautājums paliek vienīgi par to, kas ir mūsu prioritātes un kuri ir tie standarti, kam vēlamies atbilst, – pasaules uzspiestie vai Dieva noteiktie.

Cilvēki nereti mēdz teikt, ka zīmogs pasē, proti, noslēgta laulība, nav izšķirošais ģimenes veidošanā. Aizstāvot šo apgalvojumu, tiek piesauktas brīnišķīgas savstarpējas attiecības, vairāki dzimuši bērni nereģistrētās kopdzīvēs. Kā jūs to vērtējat?

Haralds: – Šie brīnišķīgie piemēri, ja tie tiešām ir patiesi, varētu būt vienīgi kā izņēmumi no vispārējas likumības, kas tādā gadījumā to nevis apgāž, bet tieši pretēji, apstiprina. Ja jau viss ir tik brīnišķīgi, kāpēc tad tas "zīmogs pasē" tik ļoti traucē, kāpēc tieši pret to ir tik liela pretestība? Kur tad ir problēma?

Gundega: – Tas taču galu galā arī gluži praktiski un juridiski daudz ko padara vienkāršāku, nevis sarežģī. Es domāju, ka patiesībā šāds apgalvojums tomēr nozīmē to, ka cilvēki nebūt nav gatavi viens otru uzticīgi cienīt un mīlēt, nekad viens otru neatstāt un viens no otra nenovērsties un nešķirties, būt kopā laimē un nelaimē, slimībā un veselībā, nabadzībā un bagātībā, līdz kamēr Dievs viņus šķirs laicīgā nāvē.

Haralds: – Jo daudz vairāk ir gluži pretēju piemēru attiecībām, kur pēc ilgāka vai īsāka laika partneri tiek mainīti, līdzīgi automašīnām – palietoju, apnika, palika garlaicīgi, jāsāk daudz ieguldīt remontos, un vispār – modelis ir novecojis, gribas kādas pārmaiņas, pamēģināt kaut ko jaunu, varbūt paralēli pat vairākus, lielākai dažādībai... Un diemžēl vislielākie cietēji šādos gadījumos izrādās tieši bērni.

Bet praktiski, ko darīt jaunajām meitenēm, sievietēm, kas ilgojas pēc ģimenes, pēc laulības, bet ir dažādi iemesli, kāpēc tā nenotiek, turklāt vīrieši mūsu valstī ir skaitliskā mazākumā?

Gundega: – Es nedomāju, ka tā dēļ, ka vīrieši Latvijā ir mazākumā, tās meitenes, kuras vēlas stāties laulībā, paliek beigu beigās neprecētas. To, iespējams, ietekmē tas, ka meitene izvēlas labāk tomēr dzīvot kopā nelaulāta, nekā palikt viena. Arī mūsu ģimenē aug trīs meitas un viens puika. Ja nākotnē šāda situācija meitām rastos, uzdotu tikai vienu jautājumu: "Ja otrs cilvēks nevēlas ar tevi laulāties, vai tas nav nopietns fakts, ka viņš ar tevi nevēlas būt kopā uz visu mūžu?!" Varbūt tajā laikā, kamēr tu mēģini kaut kā veidot kopdzīvi ārpus laulības, tavas iespējas apprecēties aizvien samazinās. Jo, kā jau Haralds iepriekš uzsvēra: "Dievs vēlas, ka divi cilvēki ir kopā, bet tam ir jābūt laulībā!" Tikai tādai kopā būšanai nāk līdzi arī svētība.

Haralds: – Ilgoties pēc ģimenes un laulības neapšaubāmi ir ļoti skaists un cēls mērķis. Tomēr neviens mērķis nav tāds, kura sasniegšanai labi ir visi līdzekļi. Piekrišana kopdzīvei netiklībā noteikti nav attaisnojams kā viens no variantiem, kā varbūt vēlāk, ar laiku, savu partneri "piedabūt" laulāties. Tā ir ilūzija, nepamatota, visbiežāk tas nekad nerealizējas. Jo īpaši, piedzimstot bērnam. Līdz tam attiecības pārtraukt vēl ir kaut sāpīgi, tomēr "tehniski" vienkārši.

Esmu ar šādiem gadījumiem savā kalpošanas praksē saskāries. Starp citu, ne tikai attiecībā uz jaunām meitenēm. Jo līdzīgas situācijas mēdz būt dažādos vecumos, un dažkārt tieši meitenes ir tās, kas nepiekrīt precēties, kaut arī viņu puiši to ļoti vēlas. Turklāt viņām nepavisam netraucē statistikas rādītāji par vīriešu mazākumu, un nerodas doma, ka viņu šā brīža draugi līdz ar to varētu viegli izvēlēties citu draudzeni. Un tad nu ir tā – kad beidzot viens no partneriem tomēr saņemas un nostāda jautājumu "vai nu vai" formā, proti – "ja tu tiešām mani mīli, ja es tiešām esmu tev svarīgs, ja tu tiešām esi pārliecināts, ka vēlies būt ar mani kopā vienmēr, tad precamies, ja nē, tad mēs vairs nevaram kopdzīvi turpināt, jo tas ir grēks, ko Dievs nekad neakceptēs un nesvētīs", – tad arī viss noskaidrojas. Vai nu otrs piekrīt laulāties, vai sapako savas mantas un dodas prom...

Ir pienācis brīdis, kad cilvēki reiz kļuvuši viens pret otru atklāti. Taču šāds scenārijs ir visai problemātisks, ja ir jau piedzimis bērns. Jo tad sievietei ļoti bieži nemaz nav iespēju pārcelties dzīvot citur, vai arī nav iespēju sevi un bērnu vienai uzturēt, vai abas šīs problēmas vienlaikus. Un, pat ja ir visas iespējas attiecību pārtraukšanai, tas vienlaikus nozīmē likt bērnam augt bez tēva...

Vēl bieži nākas dzirdēt atrunas, ka labprāt jau abi laulātos, tikai nevar to atļauties, jo vajadzīga liela nauda. Un tad man jāsaka, ka faktiski vienīgā nauda, kas tiešām vajadzīga, ir valsts nodeva 14 eiro apmērā, pirms gada tā pat bija nieka 5 lati. Un tad vēl nepieciešami divi liecinieki, un pilnīgi nekas vairāk! Esmu pat kādiem cilvēkiem sacījis – ja nu gadījumā tieši tie 14 eiro ir jūsu lielā problēma, es jums tos ar prieku iedošu! Tad pretargumentu vairs nav bijis, bet arī laulības nav notikušas, tā skaidri parādot, kādas patiesībā ir šo cilvēku savstarpējās attiecības. Bet kā tad ar skaisto balto kleitu, svinībām utt.? Mīļie, ja jūs tagad, nereģistrētā kopdzīvē, tas ir, netiklībā dzīvojot, esat varējuši bez tā visa iztikt, kāpēc tad pēkšņi Dieva svētītā laulības dzīvē tas lai kļūtu par šķērsli?

Mēs bieži lietojam vārdu salikumu "vīrieša atbildība" vai "vīrietim ir jāspēj uzņemties atbildība". Kas ietverts šajos vārdos?

Haralds: – Visbiežāk, par to runājot, šis atbildības jēdziens tiek sašaurināts līdz naudas pelnīšanai, kur vīrietim ģimenes dzīvē tiek ierādīta vienīgi apgādnieka loma. Un, ja vēl viņš spēj būt galdnieks, santehniķis, elektriķis, automehāniķis, tad tas jau ir ideāli. Un nemaz arī nav slikti, ja kāds tiešām to visu spēj sevī apvienot. Vienīgi, ja tas nenotiek uz kaut kā cita, uz kaut kā daudz būtiskāka rēķina. Ja, lielo naudu pelnot un daudzos darbus darot, vīrietis "nenozog" laiku, kuru nepieciešams veltīt savai ģimenei, gan savai sievai, gan bērniem.

Galvenā vīrieša, vīra atbildība ģimenē, par kuru Dievs runā Svētajos Rakstos, ir mīlestība! "Vīri, mīliet savas sievas kā savu miesu! Mīliet savas sievas, tāpat kā Kristus ir mīlējis savu draudzi, pats nododamies tās labā! Jo vīrs ir sievas galva, tāpat kā draudzes galva ir Kristus!" Kas tā ir par mīlestību, kāda tā ir?

Kā tad Kristus mīlēja draudzi? Viņš bija un pēc sava apsolījuma joprojām ir mūsu vidū kā tāds, kurš kalpo! Kurš nevis meklē savu labumu un izdevīgumu, bet bagātīgi un nesavtīgi savu draudzi apdāvina. Tāpat arī vīrs ir aicināts būt nevis kā tāds, kurš domā ko un kādu labumu no savas sievas varētu iegūt sev, bet gan – ko varētu viņai dot. Tāpat kā saviem bērniem. Vīrieša primārā atbildība ir rūpēties par ģimenes garīgo labklājību, būt kā savas ģimenes priesterim. Sākot jau ar elementārām lietām, domājot par to, lai goda vietā ģimenē būtu Dieva Vārds, lai ģimene regulāri piedalītos dievkalpojumos, lai bērni mācītos Bībeli un tiktu audzināti ticībā.

Gundega: – Tā man ir kā medusmaize, kad kāda kundze stāsta par savu ģimeni, kuras tēvs no rītiem un vakaros apsēdinājis savus piecus bērnus un viņi visi dziedājuši korāļus, lūguši un tēvs lasījis bērniem priekšā Bībeli, neviens bērns pat aiz bijības nav spējis tajā laikā pakustēties.

Arī mūsu laikos ir ģimenes, un, protams, gribētos, ka tās būtu vairāk, kur Dieva Vārds ģimenē ir augsti godāts, kur vecāki savus bērnus audzina dievbijībā un ticībā. Tad ģimene tiek svētīta un bērni ir pasargāti. Lai arī kādas vētras brāztos pāri, klints, uz kuras ģimene ir nostājusies, paliek nesatricināma.

Vīrieša un sievietes lomas ģimenē un laulībā ir atšķirīgas. Tomēr mūsdienās nereti ir situācijas, kad sieviete ir pelnītāja, bet vīrietis vairāk spiests uzņemties tos darbus, kas saistīti ar bērniem un māju. Vai šāda "apmaiņa" darbu dalīšanā apdraud katra dzimuma identitāti un lomu ģimenē?

Haralds: – Vīrietis, uzņemoties ar bērniem un ar māju saistītos darbus, varbūt tikai tad īsti sāk saprast, cik tas ir nopietni, ka tas tiešām ir darbs, nevis vienkārši mājās sēdēšana un nekā nedarīšana, kā, iespējams, iepriekš ir uzskatījis. Tāds visbiežāk ir arī sabiedrības viedoklis – ja cilvēks mājās tikai audzina vairākus bērnus, bet nestrādā algotu darbu, ir visīstākais sliņķis un liekēdis. Tai pašā laikā bērnudārza audzinātājām taču tiek maksāta alga, kaut arī viņas pilda tikai nelielu daļu no tiem pienākumiem, kurus jāuzņemas vecākiem mājās. Kā tad tā? Kāpēc vienā gadījumā bērnu audzināšana ir atbildīgs un pietiekami labi apmaksāts darbs, bet otrā gadījumā – "nestrādāšana"? Vai tas nav absurdi?

Es nedomāju, ka vajadzētu būt vienotam standartam pienākumu sadalei ģimenē. Tomēr ir vismaz kāds periods, kad mazam bērnam mamma ir tikpat neaizstājama un neaizvietojama kā līdz viņa piedzimšanai, un tad nu gan būtu gluži aplami naudas vai karjeras dēļ likt bērnam ciest. Bet citos gadījumos darbu sadalījums būtu katrā ģimenē brīvi izlemjams, savstarpēji vienojoties, lai katrs dara to, kā konkrētajā brīdī vislabāk iespējams savstarpēji viens otram kalpot.

Dzimumu identitātes un lomas apdraudējums var sākties tajā brīdī, kad kāda sieviete, kura strādā algotu darbu un varbūt kādreiz pat nopelna vairāk nekā vīrs, tāpēc mēģina pretendēt arī uz ģimenes galvas lomu. Tad gan tas būtu ačgārni un aplami, pretēji Dieva paredzētajai lietu kārtībai, jo vislielākā atbildība par ģimeni jāuzņemas vīram. Ja arī sieva tomēr strādā un pelna naudu, to var uzlūkot vienīgi kā vēl vienu iespēju īstenot Dieva doto uzdevumu – būt vīram par palīgu.

Noslēgumā, kas sabiedrībai būtu jāņem vērā vai jāmācās?

Haralds: – Dieva Vārds ir dzīvs un spēcīgs. Un visos laikos ir bijuši un joprojām ir vīri, sievas un bērni, kas pie tā droši un stingri turas. Un šādi ļaudis, šādas ģimenes, kas arī neklusē un neļauj grēkam nekontrolēti un neierobežoti vairoties, kas iestājas pret meliem un cīnās par patiesību, ir kā zemes sāls un kā pasaules gaisma, kas spoži spīd un izkliedē maldu un bezdievības tumsu.

Avots: Apriņķis.lv