Mācītājs Didzis Kreicbergs: "Laimīgas laulības pamatā ir vienots pasaules uzskats"

Sabiedrībā ir dažādi viedokļi par savstarpējo attiecību veidošanu. Kāds ir bibliskais skata punkts, stāsta Cēsu Svētā Jāņa evaņģēliski luteriskās draudzes mācītājs Didzis Kreicbergs.

Autors: Rasma Rudzāte
Avots: www.aprinkis.lv

Jaunieši vēlas draudzēties

Jebkuras cilvēku attiecības vispirms ir garīgas. Jaunībā tās ir emocionāli ļoti daudzveidīgas un lielai daļai jauniešu galvenokārt draudzīgas. Viņus interesē attiecības, viņi domā un runā par tām, bet neko nopietnu negrib uzsākt, jo viņu vēlme ir iepazīst pasauli, atrast sevi un savu vietu tajā. Viņus arī nevajag rosināt uz kaut ko vairāk, jo visam ir savs laiks.

Pusaudžu gados un agrā jaunībā puisim un meitenei ir jāsaprot divas svarīgākās atbildības – pasargāt sevi un neaizskart otru. To ir viegli pateikt, bet grūti izdarīt. Jaunieši emocionāli traumē viens otru ne tāpēc, ka būtu ļauni, bet tāpēc, ka viņi savos meklējumos kļūdās. Lai puisis vai meitene saprastu, kas notiek viņa garīgajā dzīvē, ir vajadzīga pieredzējusi uzticības persona, ar kuru var atklāti izrunāties. Vienam tā ir vecākā māsa vai brālis, otram tētis vai mamma, trešajam vecmāmiņa vai vectētiņš, ceturtajam krusttēvs vai krustmāte.

Šodien problēmas rada tas, ka sabiedrībā tiek pieņemti dažādi viedokļi, kā ir pareizi, un tie ir savstarpējā konfliktā. Kristīgais viedoklis visos laikos ir bijis viens – jauniešiem ir pēc iespējas labāk jāiepazīst vienam otru garīgās sarunās, kopīgā darbā, pasākumos un atpūtā. To darot, viņi ir aicināti būt cieņas pilni viens pret otru un maksimāli atturēties no fiziskās tuvības. Dievs intīmās fiziskās attiecības ir norobežojis un aicinājis saudzēt līdz laulībām arī tāpēc, ka tās nevar atjaunot. Puisi un meiteni var dziedināt no savainotajām attiecībām emocionāli un garīgi, bet fiziski tas nav iespējams, jo nevainību izmainīt nevar, tā vai nu ir, vai nav.

Divatā sargāt nevainību ir vieglāk, ja cilvēki ļoti nopietni veido savas attiecības. Jaunieši ir aicināti atturēties arī no izaicinošas darbības vienam pret otru – ciešiem apskāvieniem, skūpstiem, jo katrs no šiem soļiem provocē izmēģināt nākamo tuvības pakāpi. Pirmā seksuālā tuvība parasti īpaši neizdodas, jo tās gaidas ir lielākas nekā bauda, ko iegūst realitātē. Tā ir arī laulībā, un tas ir normāli, jo abiem ir nepieciešama arī fiziskā pielāgošanās, kas nereti notiek lēnām.

Šī iemesla dēļ kristīgā viedokļa pārstāvjiem ir domstarpības ar organizācijām, kuras, runājot par attiecībām, sāk tieši ar seksuālo pusi, iesakot partneriem pārbaudīt savu saderību. Praktiski nav tādu pāru, kuri vēlas veidot ģimeni, bet neatbilst viens otram fiziski. Taču, pat ja tā gadās, tad mūsdienu medicīna spēj palīdzēt.

No kristīgā viedokļa pirmais ieteikums, ko vajadzētu ievērot, veidojot savstarpējās attiecībās, ir iemācīties atklāti runāt vienam ar otru. Ne visiem tas padodas vienlīdz viegli, jo cilvēki un viņu raksturi ir atšķirīgi. Daži ir labāki runātāji, bet citi – klausītāji. Taču gan runāt, gan klausīties var iemācīties, un šīs prasmes ir jāapgūst, ja gribam labi saprasties un draudzīgi sadzīvot. Nevar no citiem prasīt, lai viņi nojauš, ko mēs vēlamies. Turklāt attiecībās starp puisi un meiteni to reāli nemaz nevar izdarīt, jo vīrietis un sieviete pasauli uztver atšķirīgi. Tikai pārrunājot jebkuru jautājumu vai situāciju, abi var ieraudzīt, kā katrs to redz no savas puses.

Patiesa draudzība bieži pāraug mīlestībā

Draudzībā Dievs saved kopā puisi un meiteni, lai viņi papildinātu viens otru, atklājot katrs savu pasaules uzskatu. Ja ir vēlme spert nākamo soli un veidot ģimeni, abiem ir jāveido kopīgs pasaules uzskats, jo laulātie ir viena miesa, tātad viņiem viss ir kopīgs. Mīlestībai ir jābūt ārkārtīgi spēcīgai, lai blakus varētu pastāvēt divi cilvēki ar pilnīgi atšķirīgiem pasaules uzskatiem. Jo atšķirīgāki ir cilvēki, jo vairāk viņiem vajag runāt gan par ļoti garīgām, gan visikdienišķākajām lietām.

Puisim un meitenei, kuri nolēmuši precēties, ir jāapzinās, ka pēc laulībām viņu dzīvē ienāks jaunas lomas – vīra un sievas, pēc tam arī tēva un mātes loma. Lai pārus sagatavotu tām, mēs rīkojam gan lekciju ciklu, gan individuālas pārrunas, jo katrs pāris ir unikāls. Nodarbībās viena no galvenajām tēmām ir padomi, kā veidot abpusēju dialogu. Pārrunājām jautājumus, kas saistīti ar intīmo tuvību, jo pieredze liecina, ka cilvēki nezina, ko un kā par tiem runāt. Pārspriežam finanšu lietas, par kurām parasti nerunā pirms laulībām, bet saskaras tūdaļ pēc tām. Aicinām pārus izteikt savas vēlmes par bērniem, jo daudziem šķiet, kad bērni būs, tad arī domās par viņiem. To darām tāpēc, ka pirms kāzām jaunieši ļoti daudz laika pavada kopā, bet, stājoties laulībā, šī laika paliek arvien mazāk gan darba, gan jauno pienākumu dēļ. Daudziem pāriem laulības sākums ir aktīvākais darba periods mūžā un arvien mazāk laika atliek nesteidzīgām pārrunām. Ja viedokļi par būtiskākajiem jautājumi ir izdiskutēti pirms laulībām, pēc tam pāriem ir vieglāk saprasties pat no pusvārda.

Laulāties vai vienkārši dzīvot kopā?

Padomju laikos pirms laulībām dzimtsarakstu nodaļā abiem bija jāiziet veselības pārbaude, bet nu jau vairāk nekā desmit gadus medicīnisko izziņu neprasa. Laulājoties baznīcā, pāri aicinu pirms laulībām būt atklātiem vienam pret otru, lai tīri cilvēciski varētu rēķināties ar to, ka tu saki: "Jā!" otram cilvēkam un ņem viņu ar visām vainām, kas viņam ir vai mēdz būt, vai dzīvē vēl parādīsies.

Vēl viens iemesls, kas it kā attaisno kopā dzīvošanu bez laulībām, ir naudas trūkums, jo, lai sarīkotu kāzas, ir jāņem kredīts. Ņemt kredītu kāzu svinībām ir liela muļķība, jo tas nav ilgtermiņa ieguldījums jaunā pāra dzīvē. Lai salaulātos baznīcā, daudz naudas nevajag. Lielos līdzekļus prasa svinības pēc laulību ceremonijas, kas vairāk ir domātas radiem un draugiem, nevis laulātajiem, jo viņi alkst būt kopā divatā. Kredīta atdošana pēc kāzām jaunajam pārim rada stresu un traucē normāli sākt veidot pašiem savu dzīvi, jo pirmais gads, kad abi pieslīpējas viens otram, bieži vien ir izšķirošs laimīgā kopdzīvē.

Laulību ceremonijas būtība ir tā, ka puisis un meitene uzņemas katrs savu un abu kopējo atbildību. Ir teiciens, ka tiem, kuri dzīvo kopā bez laulības, zem gultas ir divi čemodāni, bet laulātajiem – viens. Ja dzīvo bez laulības, tad jebkurā brīdī var sakravāt savas mantas un aiziet. Bet būt pamestam ir vienlīdz sāpīgi gan sievietei, gan vīrietim, tikai vīrieši to neatzīst, tāpēc sievietes to nezina. Vīrietim tas ir citādāk, bet, ja attiecības ir aizgājušas līdz fiziskajam līmenim, šķiroties cieš abi.

Ir pāri, kuri bez laulāšanās dzīvo kopā trīsdesmit un vairāk gadus. Viņiem viss ir kā laulībā un tai pašā laikā tomēr ir kaut kas tāds, kas pieder tikai pašam, ko abi viens otram nav gatavi atdot līdz galam. Tāpēc nākas dzirdēt stāstus, ka svētdien "es ar vīru neko nevaru plānot, jo viņš vienmēr brauc makšķerēt, viņš šo dienu ir paturējis tikai sev". Laulībā tā nevar, jo viss ir kopējs, arī tas, kā katrs plāno savu laiku. Tas ir savstarpēji jāsaskaņo.

Laulības priekšrocība ir tā, ka abi var būt droši, ka katra ieguldījums kopējā dzīvē ir ilgtermiņa un par 100 procentiem vai vismaz abi ir gatavi to darīt laulības laikā. Bet, ja tikai dzīvo kopā, tad nevar būt drošs ne par sevi, ne otru, kā arī spēju visu sevi veltīt kopējām attiecībām.