Laulība kļūst arvien labāka un karstāka. Anetes un Mārtiņa stāsts.

Anete un Mārtiņš Āboli
Laulību diena: 10.12.2011
Pirmais skūpsts un pirmā nakts: kāzu dienā
No iepazīšanās līdz kāzām pagāja: viens gads
Anetes blogs mīļotajam vīram: šeit

Mārtiņš:

Viss sākās 2010. gada 11. decembra vakarā Rīgas Mateja draudzes Ziemassvētku pasākumā „Laiks svinēt”. Anete ar draudzeni apsēdās man blakus. Vēlāk viņām pievienojās arī draudzenes vīrs. Vakara gaitā priekšā tika izsaukti pāri, kuri aizvadītajā gadā ir apprecējušies. To skaitā bija arī Anetes draudzene ar vīru. Tajā mirklī palikām uz sola šķietami divatā – no manis pa kreisi kādu gabalu neviena, tāpat no Anetes pa labi. Un prātā man iešāvās īsa doma: „Mēs te tā sēžam, it kā būtu nākamie”. Tobrīd es Aneti vēl nepazinu? Pat vārdu nezināju. Pēc pasākuma uzkodu pauzes Anete sēdvietu nenomainīja (pēc tam uzzināju, ka speciāli).

Tā blakus aizvadījām visu vakaru. Pēc pasākuma sākām runāt par visdažādākajām lietām... Un beidzām, kad lielā draudzes zāle bija gandrīz tukša. Jau sarunas laikā man Anete sāka iepatikties. Un viņa ir pirmā sieviete, kuru es iepazinu Matejā.

Pēc dažām dienām sākām sarakstīties ar interneta starpniecību. Sarakstes bija īsākas un garākas, ar lielākiem un mazākiem pārtraukumiem. Dzīvē redzējāmies svētdienās draudzē. Liels prieks un iespēja iepazīt viņu tuvāk bija, kad kopīgi devāmies mājās. Tā kā dzīvojām tuvu viens no otra, kopējā pastaiga (~4km) bija gana nepiespiesta un liekus jautājumus neradoša.

Tā pagāja laiks līdz draudzes jauniešu rīkotajām Jaunā gada sagaidīšanas svinībām. Daudz runājām un darījām lietas kopā. Anete man bija iepatikusies vairāk nekā draugs.

Nākamās dienas vakarā sarakstījāmies Skype, un es Aneti aicināju aiziet kaut kur pasēdēt un parunāt klātienē. Saņēmu atteikumu, jo esot plānots laiks ar ģimeni.

Žēl, bet apņēmos pēc iespējas ātrāk viņu aicināt paēst atkārtoti.

Nākamās dienas vakarā (02.01.2011.) pēc dievkalpojuma atkal kopīgi devāmies mājās. Pirms atvadīšanās jautāju: „Ko Tu teiktu, ja mēs kopā aizietu kaut kur paēst?”. Anetes atbilde šoreiz bija: „Varbūt... jā...”. Apmainījāmies ar telefona numuriem, un atlika tikai norunāt laiku un vietu. Tā kā es darba dienās darba dēļ parasti dzīvoju ārpus Rīgas, tikšanos norunājām nākamajā sestdienā.

Sestdienā (08.01.2011.) es Aneti vedu uz Čili picu, jo iepriekš viņa bija sajūsminājusies par šo vietu. Kopā pavadītais laiks aizsteidzās ļoti ātri. Daudz runājām, ēdām un beigās vēl devāmies pastaigā, lai arī laukā bija pamatīgs slapjdraņķis. Pirmais randiņš bija 6h garš.

Nākamās nedēļas vidū uzaicināju Aneti pusdienās. Saņēmu piekrišanu. Atkal daudz sarunu un prieka.

Nedēļas nogalē (15.01.2011.) Anetei bija jāprotokolē Mateja basketbola līgas spēle. Es, protams, devos skatīties. Pēc spēles aicināju kopīgi pavakariņot. Tas bija mūsu trešais randiņš. Ēdām. Runājām. Stresoju. Jo biju izlēmis šajā vakarā viņu aicināt draudzēties. Jo tuvāk nāca ēstuves darba laika beigas, jo vairāk es stresoju. Ierosināju doties mājās atkal ar kājām (40 minūšu gājiens) cerībā, ka pa ceļam radīsies atbilstoša situācija. Ārā bija vairāk kā -10˚C.  Pa ceļam benzīntankā nopirku mums abiem siltus dzērienus. Uzkāpām Zemitānu dzelzceļa tiltā. Apstājāmies. Vēl joprojām nenormāls stress. Bet sapratu, ka ir jārīkojas. Un...

Pēkšņi debesis atvērās un dzirdēju balsi no debesīm sakām, ka...

Nē. Tā nebija. Biju lūdzis Dievam, lai palīdz man saprast Viņa prātu attiecībās ar Aneti. Bet tiešu atbildi nebiju saņēmis. Sapratu, ka Anete man ļoti patīk un nav pamatotu iemeslu, kādēļ neaicināt viņu draudzēties (un vēlāk, cerams, arī kļūt par manu sievu). Pieņēmu lēmumu.

Uz tilta es teicu: „Anete, ko Tu teiktu, ja mēs draudzētos?”

Anete sāka skaidrot, ka vienmēr visiem ir atteikusi pat randiņus (!) un ka negrib nevienu sāpināt. Jau sāku mēģināt samierināties ar atteikumu. Tad sekoja daudz dažādu jautājumu, kā, piemēram: „Kas ir Tavas sliktākās īpašības?” u.c. Nebija viegli atbildēt. Bet jutu vēl saglabājamies cerību. Sarunas beigās Anete teica, ka saka JĀ.

Tā sākās mūsu draudzības laiks. Tajā ietilpa daudz sarunu, pastaigu, randiņu, lūgšanu, kopīgu kalpošanu u.c. brīžu. Pieķērāmies viens otram arvien vairāk. Izlēmām skūpstus atlikt. Mana lūgšana bija, lai Dievs dod gudrību un spēku vadīt mūsu attiecības un vest tās tuvāk Kristum.

Pienāca maijs, kad uzdevu sev jautājumu: „Kam vēl ir jānotiek, lai es izvēlētos Aneti apprecēt?” Atbildi nespēju izdomāt. Pieņēmu lēmumu, ka TAS nu ir jādara.

Sāku pētīt Viņas pirkstu, lai saprastu gredzena izmēru. Devos meklējumos pa veikaliem. Atradu. Sāku kalt plānu. Izdomāju lielisku datumu – 11.06.2011. – tieši pusgadu pēc mūsu iepazīšanās.

11.06.2011. Aizvedu Aneti uz teātri. Komēdiju (citiem bildināšanas dienai iesaku labāk izvēlēties kaut ko citu :D). Pēc tam devāmies uz restorānu pavakariņot. Bet tur cerētās romantiskās divvientulības vietā – skaļa spāņu mūzika un dejas. Pēc tam devāmies nelielā pastaigā. Sarunas nevedās, jo man prātā tikai viens – tas brīdis tuvojās. Izsaucu taksi un vedu savu (cerams) topošo līgavu uz ieplānoto vietu. Bija pusnakts. Uzvedu Aneti uz Gustava Zemgala gatves tilta, pagaidīju, līdz apkārt nebija vairs neviena cilvēka. Izvilku gredzenu, nometos uz ceļa un jautāju, vai Anete Kukīte kļūs par manu sievu. Viņa atbildēja ar JĀ! 

Pēc tam jutāmies apjukuši. Devāmies uz vienu labu diennakts ēstuvi. Mājās katrs bijām tikai ap 5:00 no rīta.

Tad attiecībās sākās nākamais posms – gatavošanās kāzām un kopdzīvei. Piedzīvojām gan grūtības, gan daudz Dieva svētību. Tuvi un tāli cilvēki izteica vēlmi atbalstīt mūs finansiāli, vedēji un draugu komanda uzņēmās lielāko kāzu organizēšanas daļu. Vairāki draugi piekrita palīdzēt dzīvokļa remontdarbos.

Kāzu datums bija 10.12.2011. – teju gads pēc mūsu iepazīšanās. Tad arī bija mūsu pirmais skūpsts.

Piedzīvojām Dieva gādību, kad visas domājamās un darāmās lietas sakārtojās.

Šobrīd varam teikt, ka kāzu diena nav skaistākais notikums dzīvē – tas ir tikai sākums. Laulība kļūst arvien labāka un karstāka. Svarīgi neļaut lietām notikt pašplūsmā, bet gan strādāt pie attiecībām. Un vissvarīgākais – turēt Kristu centrā, bez Viņa nav mūsu spēkos būt labiem vīriem un sievām. 

Anete:

Esmu augusi kristīgā ģimenē, agri Bībelē sapratusi pamatus, kāpēc nepieciešams gaidīt līdz kāzām. Arī cilvēciskā loģika manā prātā teikusi to pašu. Pusaudžu gados nēsāju True Love Waits gredzenu. Īstam randiņam nemaz nebiju piekritusi, līdz satiku Mārtiņu, jo es negribēju spēlēties ar savām vai puišu jūtām. Kā nu mācēju, centos savu sirdi sargāt. Citkārt veiksmīgi, citkārt mazāk veiksmīgi, bet centos.

Pirms tajā decembrī iepazināmies, es jau biju izdomājusi, ka janvārī, pēc sesijas, gribu pabūt viena kādu diennakti vai divas, lai lasītu Bībeli, lūgtu Dievu un meklētu Viņa nodomu manai tālākajai dzīvei, jo topavasar plānoju rakstīt bakalaura darbu, līdz ar to noslēdzot izglītības posmu savā dzīvē.

Taču Dievam bija cits plāns manam janvārim un tālākajam laikam. Mārtiņš savā stāsta pusē iegrimis datumos un detaļās, tāpēc es nedaudz pievērsīšos sajūtām. Es biju viņu ievērojusi jau kopš septembra, kad viņš sāka nākt uz draudzi. Nevar neievērot teju divus metrus garu jaunu vīrieti ar baltām brillēm. Biju iesaukusi viņu par Balto Briļļu puisi, bet viņu nepazinu, tāpēc nekādu jūtu nebija. Ziemassvētku pasākumā, par kuru Mārtiņš stāstīja, pēdējā brīdī nebija citu vietu kā vien blakus viņam. Iepazināmies, un jautāju, kā viņš nonāca Matejā, jo sapratu, cik daudzreiz ir tā, ka tu satiec cilvēku vienā vakarā un vairāk iespēju uzzināt viņa liecību tev nav. Laiks paskrēja un sarunu tēmas viena otru nomainīja.

Nākamās dienas bija ieplānoto darbu pilnas, taču Mārtiņš no galvas neizgāja. Man viņš bezgala iepatikās. Apzinājos, ka, ja es patīku viņam, viņš mērķtiecīgi rīkosies. Sapratu, ka, ja viņš rīkosies, tad te viss ir pa īstam, virzienā uz laulību. Pēc pāris nedēļām sajūtas līdzdalīju dažām tuvākajām draudzenēm, lai viņas varētu aizlūgt, kā arī konstruktīvi meklēt Mārtiņā mīnusus. Neviena nekādus mīnusus neatrada. Divas nedēļas man nebija apetītes. Kad apetīte atgriezās, uzradās bezmiegs. Kad Mārtiņš mani uzaicināja uz randiņu, es piekritu, bet vakarā aizmigu tikai pēc nomierinošu homeopātisku tablešu devas. Visu nedēļu dzēru nomierinošu tēju. Kāpēc? Es ļoti, ļoti baidījos. Es baidījos sāpināt viņu, ievainot sevi, radīt stāstu, kas man būtu jāstāsta savam vīram nākotnē. Es nevēlējos pliku emociju vadītus lēmumus. Es negribēju iet pret Dieva gribu – taču Dievs visu vadīja perfekti, norādot caur sagadīšanām, cilvēkiem un notikumiem to, ka tā ir Viņa griba, ka veidojam attiecības. Šīs un nākamās nedēļas laikā tikos ar savu brālēnu, kuram kā kristīgam vīrietim izstāstīju savas sajūtas, prasīju par viņa iespaidu par Mārtiņu pēc kopā pavadītā jaungada. Tikos ar mūsu mācītāju. Tikos ar mācītāja sievu. Daudz, daudz lūdzu Dievu. Uz pirmo randiņu devos ar makā ieslēptu zīmīti, kurā biju ierakstījusi dažādas lietas, kuras būtu būtiski izrunāt – piemēram, par attieksmi pret alkoholu, dejošanu, mūziku, mājdzīvniekiem, bērnu audzināšanu un ceļošanu (man nepatīk ceļot, tāpēc man bija būtiski, ka vīrietis nav kāds ceļošanas fanāts). Randiņā viņš, protams, izmaksāja, palīdzēja man novilkt un uzvilkt mēteli un visādos citos veidos bija džentlmenis (tāds viņš ir joprojām). Pēc randiņa biju mierīgāka nekā pirms tā, jo sapratu, ka lapiņas „kritērijus” viņš ir izpildījis, un nav iemesla attiecības neturpināt.

Nākamajā sestdienā, piekukuļodams mani ar karsto šokolādi, viņš mani aicināja oficiāli draudzēties. Te atkal biedējošs moments. Tā kā mēs abi uz šādām attiecībām skatījāmies kā uz sākumu ceļam uz laulību, tad es atļāvos uzreiz nedot atbildi, bet uzdot daudz kontroljautājumu, lai saprastu, vai varu viņa rokās ielikt šo attiecību vadīšanu. Testu viņš izturēja pacietīgi, sagaidīdams manu piekrišanu. Un tad sākās randiņi ar ziediem, ēstuvēm, kopīgām Bībeles lasīšanas reizēm, kuras viņš tik dabīgi iniciēja un vadīja, kopīgām lūgšanām ikreiz, kad atvadījāmies, daudz īsziņām un telefonzvaniem darbdienās, koncertiem, muzejiem utt.

Attiecību sākumā bija jāiziet cauri kādiem grūtiem brīžiem, uzklausot Mārtiņa iepriekšējo attiecību pieredzi. Tas sāpēja. Jo īpaši, kad nonācām pie sarunas par seksuālajām attiecībām. Viņš bija ļoti jauns kristietis, kad iepazināmies. Kamēr viņš nepazina Jēzu, Dieva plānu viņa dzīvei, viņš bija dzīvojis pasaulē, spēlēdams pēc tās noteikumiem. Nebiju tik naiva, lai gaidītu, ka vīrietis, kurš nesen nācis pie Kristus, būs bez pagātnes, tāpēc biju gatava apliecināt savu piedošanu un to, ka Kristū viņš ir jauns radījums. Mani iedrošināja tas, ka redzēju, ka grēku nožēla viņā ir patiesa, dziļa, un ka viņš ir gatavs mācīties un pieaugt Kristus līdzībā. Ik nedēļu un mēnesi dzirdēju no viņa, ko viņš ir mācījies no Bībeles, no svētrunām. Viņa paradumi mainījās, viņa apņemšanās īstenojās un raksturs veidojās arvien dievbijīgāks. Tas viss man deva lielāko drošības sajūtu, kāda vien tajā attiecību posmā iespējama.

Mūsu attiecībās bija iepriekšnolemtas fiziskās robežas – rokās sadevāmies tad, kad draudzībā bija pagājis vairāk nekā mēnesis, taču mūsu pirmais skūpsts bija draudzes priekšā kāzu dienā. Sākumā par to nebiju droša, jo cilvēku viedokļi šajā jautājumā atšķiras, taču, kad bez skūpstiem iztikām līdz saderināšanās brīdim, sapratām, ka labi un derīgi būs iztikt līdz pašai kāzu dienai. Tas lika to dienu gaidīt vēl vairāk. Laulību diena izmainīja mani visā pilnībā – ne vien manu uzvārdu, bet manas fiziskās attiecības ar manu mīļoto vīrieti, manu dzīvesvietu un piederību. Nevaram teikt, ka viss pirmskāzu laiks bija ideāls fizisko robežu ziņā. Tagad atskatoties, saprotam, kur tās robežas esam centušies apiet. Gribās visiem ieteikt vilkt pēc iespējas striktākas robežas. Jo vairāk sevi ierobežo pirms kāzām, jo lielāks prieks par to būs pēc kāzām.

Kad Mārtiņš mani bildināja, man bija, ko atbildēt, jo attiecības pusgadu nebūtu turpinājušās, ja es nevarētu būt droša, ka tās virzās uz laulību. Kad bildinājums bija noticis, apjukums bija liels, jo nekad nebijām atradušies šādā – saderinātā – situācijā. Nezinājām, ko tālāk runāt, ko darīt. Apjukuma pilnas izjūtas.

No iepazīšanās līdz kāzām pagāja bez vienas dienas gads. Mēs iemīlējāmies un vēlāk izdarījām izvēli mīlēt un turpināt mīlēt. Manā laulības gredzenā iegravēts teksts: Mīlu. Gribu. Izvēlos. Tā es vienmēr atcerēšos mīlēt vīru, gribēt vīru un izvēlēties to darīt, ja tas nenāk dabīgi.

Visi tie pirmo randiņu un pirmskāzu stresi nu ir garām. Šomēnes, 2013. gada 10. decembrī svinam savu divu gadu kāzu jubileju. Mārtiņš joprojām mani ciena un mīl, apber mani ar ziediem, mīļvārdiņiem un šokolādēm, mazgā traukus, ik piektdienas vakaru ved uz randiņu, lūdz par mani un ar mani. Viņš ir mans mīļākais, mans labākais draugs, mana autoritāte un mans Dārgums.

 Lai gan ieguvu bakalaura grādu žurnālistikā, un man bijušas iespējas strādāt prestižos un/vai labi apmaksātos darbos savā un ne-savā specialitātē, šobrīd esmu pilna laika sieva. Tas ir apzināts lēmums, ko mēs esam izdarījuši paļāvībā uz Dievu, ejot pret sabiedrības spiedienu, kas prasa, lai sieviete veltītu sevi karjerai, nevis mājai un ģimenei. Ģimene ir mana karjera. Mājsaimniekošana, ja to vēlas darīt profesionāli un atbildīgi, prasa daudz laika un enerģijas.

Piekrītu vīram – kāzu diena ir tikai sākums. Ja pie laulības strādā, tad vienotība kļūst arvien ciešāka, sekss kļūst arvien karstāks, ikdiena arvien mierpilnāka, mīlestība arvien dziļāka un pašaizliedzība otra labā arvien patiesāka un lielāka.

Viena recepte neder visiem, taču Bībele ir tā viena recepte, kas der. Meklē savu prieku savā Kungā, tad Viņš dos, pēc kā tava sirds ilgojas. Uztici tam Kungam savu ceļu, gan jau Viņš tad darīs, kas darāms. Meklē Dieva plānu savai ikdienai un attiecībām Bībelē. Viņš atklāsies!