Kā piemānīt sirdsapziņu: 1. daļa

Tikumu karš sabiedrībā

Lai kā gribētos atmest Dieva bauslību, tas nav iespējams, tā iestrādāta mūsu sirdīs. Pat melu tēvs Sātans nevar uzdot ļaunumu par labumu, un netikumu par tikumu. Mūsu sirdsapziņas uzreiz iestājas pret to. Tāpēc viņš piedāvā citu risinājumu. Viņš izvēlās kādu no Dieva dotajām vērtībām, to nedaudz „pamaina” pa savam, un tad izspēlē vienu labu lietu pret pārējām. Kā tas notiek? Piemēram aplūkosim laulību.

Brīnišķīga Dieva dāvana, tik būtiska sabiedrības pastāvēšanai, ka arī Dieva bauslībā pamatotie laicīgie likumi to sargā. Ko dara Sātans? Uzbrūk laulībai ar „mīlestības” palīdzību. Kā? Pēc Dieva ieceres mīlestība ir laulības neatņemama sastāvdaļa. Sātans ņem mīlestību un laulība, pārdefinē, kas tiek saprasts ar šiem vārdiem, tad pretstata tās, vienu pasniedzot kā labo, otru kā slikto. Grēcīgā cilvēka vēlme dabūt savu, neuzņemoties nekādu atbildību, padara pārējo.

Mīlestība tiek definēta emocionālās un iekāres kategorijās, vienlaikus atbildība, uzticība un pienākums pret otru, tiek izslēgti no šīs definīcijas. „Mēs tik ļoti mīlam viens otru, ka mums nav nepieciešama formāla [!] laulība.” Vai arī: „Ja ir īsta mīlestība, nekāds „papīrs” nav vajadzīgs.” Vai tas ir kas dzirdēts? Šī pozīcija ietver noklusētu apgalvojumu, ka tiem, kuri dodas formālajā laulībā, kuri meklē „papīru”, tiem jau nemaz nav tās īstās mīlestības. Tādējādi, vienas Dieva dāvanas, mīlestības, vārdā, tiek nīcināta otra – laulība.

Ar līdzīgu argumentāciju tiek pieprasītas homoseksuāļu laulības, apelējot pie sociālātaisnīguma. Sabiedrību postoša perversija tiek piedāvāta taisnīguma mērcē. Un kurš gan gribētu būt netaisnīgs? Bērni mātes klēpī tūkstošiem vien tiek slepkavoti, piesaucot līdzjūtību pret sievietēm un cieņu pret viņu brīvību. Līdzjūtība un cieņa no vienas puses, cilvēku dzīvība no otras. Neviens nesaka: „Ļausim slepkavot nedzimušus bērnus, jo vecāki nevēlas uzņemties atbildību.” Nē, viss notiek glīti, – līdzjūtības un cieņas vārdā. Un kurš gan gribētu būt tas cietsirdis, kuram vienalga kā sievietes jūtās?

Kā redzams, viss tiek darīts tikai cēlāko mērķu vārdā – tolerances, cieņas, brīvības un mīlestības dēļ.[1] Tāpēc nav nemaz tik grūti pārliecināt, ka šis jaunais „evaņģēlijs” dara pasauli labāku. Savukārt tā pretinieki, kas iestājās par Dieva noteiktās kārtības saglabāšanu, tiek parādīti kā patiesības, līdzjūtības un mīlestības ienaidnieki. Tieši šādā veidā šodien tik daudzi tiek apkrāpti. Bauslība, kas rakstīta mūsu sirdīs, neļautu piekrist laulības postīšanai, perversiju veicināšanai, slepkavībām, bet aizstāvēt mīlestību, taisnīgumu un tuvākā cieņu, uz to nav grūti pārliecināt. Tikai cik nešķīsti darbi paslēpti aiz šiem tik šķīstajiem vārdiem!

Jāsaprot vienkārša lieta – Dieva iedibinātajā Radīšanas kārtībā viss ir ļoti labs. Visi tikumi, vērtības, bauslība, visas Dieva dāvanas pastāv absolūtā harmonijā, to starpā nav pretrunu. Ja viena laba lieta šādi tiek pretstatīta otrai, kaut kas nav kārtībā. Atcerēsimies, grāmatas sākumā aplūkojām, kā ar valodas palīdzību tiek pār-radīta realitāte. Tieši tas tiek darīts, kad viena labā lieta tiek [it kā] nostādīta pret otru. Pēc Dieva ieceres ir neiespējami, ka mīlestība un  laulība būtu pretrunā, ja vien kāda no tām iepriekš ar valodas palīdzību nav tikusi pār-radīta.

Ja mīlestība, kā uzticīga, atbildīga dzīvošana un kalpošana tuvākajam visās viņa vajadzībās saskaņā ar Radīšanas kārtību, netiek vispirms pār-radīta kā sava pašlabuma, savu vēlmju un iekāru apmierināšana. Vai arī laulība no viena vīrieša un vienas sievietes mūžu ilgas savienības netiek pār-radīta par jebkāda dzimuma [un nu jau arī sugas un skaita] partneru labprātīgu kopdzīvi. Ja tikumi un vērtības, mīlestība, taisnīgums, līdzjūtība, brīvība, cieņa, utt., tiek saprasti Dieva dotās Radīšanas kārtības nozīmē, tie nevar būt pretēji bauslības sargātajām Dieva dāvanām. Tikai tad, ja ar valodas palīdzību tiek izmainīta Dieva dāvātās kārtības nozīme, iespējams vienai labai lietai uzbrukt ar citu.

Šajā „citā evaņģēlijā” vairs neiederas arī Bībeles svētais Dievs Radītājs, kurš noteicis Radīšanas kārtību, un brīdina, ka katrs grēks tiks sodīts, un tie, kuri grēko apzināti, neiemantos Dieva valstību.[2] Tā vietā tiek kultivēts uzskats, kā katram pašam irtiesības izvēlēties, kādu dzīvi dzīvot. Šādas „tiesības” tiek piedāvāts komplektā ar remdenu un gļēvu „mīlestības” dieviņu, kuram nav nekāda teikšana, vien pienākums bez ierunām pieņemt visus, kas iedomājas viņu pagodināt ar savu uzmanību.[3] Tāpat, ja nav grēka, nav vajadzīgs arī Jēzus, kura dēļ mūsu grēki varētu tikt piedoti, un nav vajadzīgs arī Svētais Gars, kurš grēkus uzrādītu un palīdzētu no tiem atbrīvoties.[4] Ar vienu rāvienu šāds „evaņģēlijs” tiek vaļā gan no svētās bauslības, gan Dieva Tēva, Dēla un Svētā Gara. Vienā rāvienā katram šāda „evaņģēlija” upurim tiek laupīta Dieva sagatavotā pestīšana.

Šeit jāpiebilst vēl viena lieta. Baznīca, kā jau iepriekš rakstīts, ir vienīgā, kurai uzticēta skaidra izpratne par Radīšanas kārtību. Tādēļ Baznīca ir pēdējā aizsardzības līnija pret grēka un Sātana dominanci pasaulē. Kamēr Baznīca skaidri pasludina Dieva svēto bauslību, tikmēr grēks tiek saturēts važās (bauslības pirmais lietojums). Taču, ja Baznīca atmet Dieva patiesību un sāk mācīt, ka Jēzus atceļ bauslību, ar to pašu pēdējais bastions ir kritis un visi elles vārdi atvērti. Ja Dieva vārds vairs neapvalda grēku, nav nekas, kas varētu stāties pretī šīs pasaules valdnieka Sātana triumfam.