Kā es saglābu savu laulību

Veltīts manai mīļotajai

Mana vecākā meita Dženna nesen man teica: „Bērnībā manas lielākās bailes bija tādas, ka tu un mamma izšķirsities. Jūs strīdējāties tik daudz, ka vēlāk, divpadsmit gadu vecumā, es pat nospriedu, laikam tomēr labāk būs, ja jūs to izdarīsiet.”

„Man ir liels prieks, ka jums izdevās visu savā starpā atrisināt!” viņa teica un tad pasmaidīja.

Gadiem mēs ar sievu Keriju dzīvojām nesaskaņā. Es neesmu drošs par to, kas tieši sākotnēji mūs saveda kopā, bet teikt, ka mūsu personības bija saskanīgas, nevarēja. Jo ilgāk mēs dzīvojām precēti, jo izteiktākas mums šķita mūsu atšķirības. Arī sastaptā slava un iegūtā bagātība nekādi nepadarīja mūsu laulību vieglāku. Patiesībā tas viss pat saasināja mūsu problēmas.

Saspīlējumi starp mums kļuva tik traki, ka mana došanās grāmatas reklamēšanas tūrēs mums abiem kļuva kā atvieglojums. Kaut gan, šķiet, mēs vienmēr par to maksājām pie atkalredzēšanās. Mūsu strīdi kļuva tik pastāvīgi, ka bija grūti pat iedomāties mierīgas attiecības. Mēs kļuvām par tādiem, kas vienmēr aizstāvās, būvējot emocionālus cietokšņus ap mūsu sirdīm.

Mēs bijām uz šķiršanās sliekšņa, un vairāk kā vienreiz mēs to arī apspriedām.

Es biju vienā no savām grāmatas tūrēm, kad lietas visbeidzot nonāca uz galēja sabrukuma robežas. Mums tikko pa telefonu bija kārtējais lielais strīds, kurā Kerija dusmās pārtrauca sarunu. Es biju viens, jutos dusmīgs, neapmierināts un vientuļš. Biju sasniedzis savus galējos limitus.

Tajā brīdī es vērsos pie Dieva. Es nezinu vai to var nosaukt par lūgšanu – varbūt kliegšana uz Dievu nav gluži lūgšana, varbūt arī ir, bet, lai arī kā tas tajā dienā bija, viens ir skaidrs- es to nekad neaizmirsīšu.

Es stāvēju dušās, Bakhedā, Atlantā, „Ritz-Carlton” viesnīcā, kliedzu uz Dievu par to, ka mana laulība ir nepareiza un ka es vairs to nespēju izturēt. Lai arī kā es ienīdu domu par šķiršanos, sāpēs, ko radīja dzīve šajā laulībā, šķita vienkārši par daudz priekš manis.

Biju ārkārtīgi apjucis. Es nespēju saprast, kāpēc laulība ar Keriju bija tik smaga. Dziļi sirdī es zināju, ka Kerija ir labs cilvēks. Un, ka es esmu labs cilvēks. Tad kādēļ mēs nevaram sadzīvot? Kādēļ esmu apprecējis kādu, kas ir tik atšķirīga no manis? Kāpēc viņa nemainās?

Visbeidzot, aizsmacis un sabrucis, es nolaidos sēdus dušā un sāku raudāt. Dziļumos, no mana izmisuma, pie manis atnāca spēcīga iedvesma. Tu nevari izmainīt viņu, Rik. Tu vari mainīt vienīgi pats sevi.

Tajā pat brīdī es sāku lūgt: „Ja es nevaru izmainīt viņu, Dievs, tad maini mani!”

Skaitīju šo lūgšanu tad un arī vēlāk naktī. Skaitīju to lidojuma laikā uz mājām. Un skaitīju brīdī, kad vēru durvis uz mājām, kurā mani gaidīja auksta sieva, kas tobrīd pat nepievērsa uzmanību manai atnākšanai.

Tonakt, guļot gultā centimetru attālumā un tai pat laikā jūdzes tālu prom viens no otra, pie manis atnāca jauna iedvesma. Es zināju, kas man jādara.

Nākamajā rītā es gultā pagriezos pret Keriju un jautāju: „Kā es varu padarīt tavu dienu labāku?”

Kerija dusmīga paskatījās uz mani: „Ko?”

„Kā es varu padarīt tavu dienu labāku?”

„Tu nevari,” viņa teica „Kāpēc tu ko tādu jautā?”

„Es patiesi to vēlos zināt,” es atbildēju. „Vēlos zināt, ko es varu darīt, lai padarītu tavu dienu labāku.”

Viņa skatījās uz mani ar cinismu. „Tu gribi ko darīt? Ej satīri virtuvi.”

Esmu pārliecināts, viņa gaidīja, ka es sadusmošos par ko tādu.

Tā vietā es vienkārši pamāju ar galvu. Piecēlos un aizgāju satīrīt virtuvi.

Nākamajā rītā es viņai jautāju tieši to pašu: „Ko es varu darīt, lai tava diena būtu labāka?”

Viņa samiedza acis: „Iztīri garāžu.”

Es ievilku dziļu elpu. Man bija aizņemta diena, un es zināju, ka viņa šo prasību ir izteikusi spīta pēc, speciāli liekot darīt, ko tādu, kam man neatliek laika.

Es jutu kārdinājumu uzsprāgt par ko tik absurdu.

Bet noteicu: „Labi.”

Piecēlos, un nākamās divas stundas pavadīju tīrot garāžu.

Kerija vairs nezināja, ko domāt.

Pienāca nākamais rīts.

„Ko es varu darīt, lai tava diena kļūtu labāka?”

„Neko!” viņa teica. „Tu nespēj darīt neko! Lūdzu, pārstāj man šo prasīt!”

„Piedod,” es teicu, „bet to es nevaru. Esmu nolēmis pieturēties pie šīs apņemšanās. Ko es varu darīt, lai tava diena kļūtu labāka?”

„Kādēļ tu šo dari?”

„Tādēļ, ka tu man esi svarīga un man rūp mūsu laulība.”

Nākamajā rītā es vaicāju tieši tāpat. Un arī aiznākamajā. Un aizaiznākamajā. Tā es turpināju līdz otrās nedēļas vidū notika brīnums. Tiklīdz es biju pajautājis šo jautājumu, Kerijas acis piepildījās asarām. Viņa vairs neizturēja, sāka raudāt. Kad viņa varēja parunāt, viņa teica: „Lūdzu, pārstāj man to jautāt. Tu neesi problēma. Es esmu. Ar mani ir gūti sadzīvot. Es nesaprotu, kāpēc tu turpini ar mani palikt.”

Es maigi pacēlu viņas zodu, līdz viņa man ieskatījās acīs. „Tas ir tādēļ, ka es mīlu tevi.”

„Ko es varu darīt, lai tava diena kļūtu labāka?”

„Man to vajadzētu jautāt tev.”

„Tev vajadzētu,” es teicu „Bet ne tagad. Šobrīd man ir nepieciešamas būt par pārmaiņām. Tev ir jāzina cik daudz tu man nozīmē.”

Viņa atstutēja galvu man pret kūtīm. „Piedod, ka esmu bijusi tik nejauka.”

„Es tevi mīlu,” es teicu viņai.

„Es tevi mīlu,” viņa atbildēja.

„Ko es varu darīt, lai tava diena kļūtu labāka?”

Viņa mīļi uz mani palūkojās: „Varbūt mēs vienkārši varam pavadīt kādu laiku kopā?”

Es pasmaidīju. „Man tas patiktu.”

Tā es turpināju jautāt vairāk kā mēnesi. Un lietas nudien mainījās. Strīdi mitējās.

Tad Kerija sāka jautāt man- Kas tev būtu vajadzīgs no manis? Kā es varu būt labāka sieva?

Sienas starp mums noārdījās. Mums sāka parādīties jēgpilnas diskusijas par to, ko mēs abi vēlamies no dzīves, un kā mēs varam padarīt viens otru laimīgāku.

Nē, mēs neatrisinājām visas mūsu problēmas. Es nevaru arī teikt, ka mēs vairs nekad nestrīdējāmies. Bet, pavisam noteikti, mainījās mūsu strīdēšanās daba. Ne tikai strīdi kļuva arvien retāki un retāki, bet tiem pietrūka tās enerģijas, kāda kādreiz tiem bija. Mēs nogriezām tiem skābekli. Mūsos vienkārši vairs nebijā tas, lai spētu viens otru sāpināt.

Mēs ar Keriju esam precējušies nu jau vairāk kā trīsdesmit gadus. Es ne tikai mīlu savu sievu, bet man viņa patīk. Man patīk būt kopā ar viņu. Es alkstu viņas. Viņa man ir nepieciešama. Liela daļa mūs sākotnējās atšķirības tagad ir kļuvušas par stipro pusi, un pārējās, patiesībā, vairs nav no svara. Mēs esam iemācījušies, kā viens par otru rūpēties, un kas vēl jo svarīgāk- esam ieguvuši vēlmi to darīt. Laulība nav viegla. Bet tāpat arī būšana par vecākiem, grāmatu rakstīšana un viss pārējais, kas ir svarīgs un vērtīgs manā dzīvē. Iegūt partneri šai dzīvei ir nenovērtējama dāvana.

Esmu sapratis arī to, ka laulības dzīve spēj palīdzēt dziedināt mūsu nepilnības. Un mūsos katrā ir kāda nemīlama daļa.

Laikam ejot, esmu sapratis to, ka mūsu pieredze bija ilustrācija daudz lielākai mācības stundai par laulību. Jautājums, ko katram laulībā noslēgtās attiecībās vajadzētu jautāt savai nozīmīgajai otrai pusei ir - ko es varu darīt, lai padarītu tavu dzīvi labāku?

Lūk, tā ir mīlestība.

Romāni (un es pāris esmu uzrakstījis) visi ir par iekāri un dzīvošanu laimīgiem līdz mūža beigām. Bet „laimīgi līdz mūža beigām” nerodas no iekāres, vismaz ne tādas, kāda tā attēlota vairumā salkano romānu.

Īsta mīlestība nenozīmē iekārot otru, bet patiesi kārot viņa laimi – dažreiz pat uz mūsu pašu laimes rēķina. Mēģināšana otru pārtaisīt par kopiju sev, nevar nozīmēt patiesu mīlestību.

Patiesa mīlestība nozīmē attīstīt sevī spēju būt tolerantam un gādīgam pret otru, aktīvi rūpēties par otra labklājību. Viss pārējais vienkārši ir šarāde sava paša savtībai.

Es nesaku, ka tas, kas notika manā un Kerijas starpā, darbosies visiem. Es arī neapgalvošu, ka visām laulībām vajadzētu tikt glābtām. Bet kas attiecas uz mani- esmu neiedomājami pateicīgs iedvesmai, kas pie manis atnāca tai dienā tik sen atpakaļ. Esmu pateicīgs, ka mana ģimene joprojām ir vesela, un ka man aizvien ir mana sieva- mans labākais draugs, katru rītu gultā, blakus man, kad es mostos. Un esmu pateicīgs, ka arī tagad, pēc daudziem gadiem, šad un tad viens no mums pagriežas no rīta pret otru un saka: „Ko es varu darīt, lai tava diena kļūtu labāka?” Būt kā vienā tā otrā jautājuma pusē ir kas tāds, dēļ kā ir vērts celties no rīta.

Avots: Bloga ieraksts no Ričarda Paula Evana mājaslapas
Tulkojusi: Lenora Pozikova