Ivonda un Ēriks Vilsoni
Intervija ar Ēriku un Ivondu Vilsoniem.
Kā sākās jūsu ceļš katoļu Baznīcā?
Ēriks: Es biju gan kristīts, gan iesvētīts luterānis. Dzīvojām ar Ivondu kopā, mums bija jau viens dēls, un man tas likās svarīgi – sakārtot mūsu attiecības Dieva priekšā.
Ivonda: Man tas nelikās pārāk nepieciešams, lai arī nekas nebija pret Baznīcu. Mani vecāki bija kristīti, bet padomju varas gados uz baznīcu negāja un Dievu nepieminēja. Kad Latvijā sākās Atmoda un visi sāka skriet uz Baznīcu, es neskrēju, jo manī nebija tādas vajadzības vai vēlmes, man tas likās mazliet liekulīgi. Man vienmēr ir dominējis prāts, tas vienmēr ir bijis spēcīgāks pār jūtām, un pat vēl līdz šim brīdim ir grūti to atslēgt un ticēt. Tas ir jāiemācās. Bieži vien, ar prātu mēģinot noskaidrot ticības jautājumus, nonāku pretrunās.
Kā jūs abi satikāties?
Ēriks: Satikāmies teātrī, Ivonda mācījās teātra fakultātē, un es teātrī strādāju aktiera profesijā. Dzīvojām kā vīrs ar sievu, bet no Baznīcas viedokļa –grēkā, tad pieteicās viens bērns pēc otra. Gribējās mūsu attiecības sakārtot, bet tas šķita tik sarežģīti, jo iepriekš jau biju precējies un šķīries. Man vairāk simpatizēja katoļu Baznīca, bet tur uz šīm lietām raugās ļoti stingri. Ar bērniem gājām uz Svēto Misi, saņēmām svētību, bet dzīvojām tāpat kā iepriekš, bijām laulību reģistrējuši valsts, bet ne Baznīcas priekšā.
Ivonda: Bija pagājuši 15 gadi, kopš bijām pazīstami, un tajā laikā mūsu dzīvē bija lūzuma punkts, jo Ēriks devās strādāt uz Rīgu un man bija jāpieņem lēmums – palikt teātrī vai ne. Es izlēmu aiziet no teātra.
Tad mūsu dzīvesvieta bija tuvu Liepājas Sv. Jāzepa katedrālei, un es tur gāju lūgties, domājot par iespēju nokristīt bērnus. Kad lielākie bērni jau bija 11 un 13 gadus veci, viņi apmeklēja katehēzes nodarbības, arī mazākais dēls gāja līdzi, un viss beidzās ar mūsu bērnu kristībām otrajos Ziemsvētkos. Tad arī pati sapratu, ka gribu kristīties, man tas bija svarīgi, un devos uz sagatavošanās nodarbībām. Maijā es saņēmu Kristības sakramentu un Ēriks konvertējās katoļticībā. Kad kļuvu par kristieti, sapratu – kā tad tā – esam nodzīvojuši kopā garus gadus, bet tagad izrādās, dzīvojam grēkā. Bija nepieciešamība visu sakārtot līdz galam. Nākamais solis bija Laulības sakraments. Pēc Grēksūdzes sakramenta viss laimīgi salikās tā, ka trīs nedēļas līdz laulībām mēs dzīvojām kā brālis ar māsu.
Ēriks: Es, protams, par to jokoju, daudz smējāmies, bet tomēr izturējāmies ar lielu atbildību. Tas bija ļoti jauks un, gribētos teikt, arī nepieciešams posms mūsu kopdzīvē. Priesteris gan teica, ka tad, ja iznāk sagrēkot, ātri jāskrien pie viņa. Sākām viens otru uzrunāt par māsu un brāli, kas likās ļoti amizanti. Mums pat izveidojās sava leksika un slēpti mīļvārdiņi. Bērni skatījās apaļām acīm, kad mēs viens otram teicām: „Alleluja, māsa!” Un atpakaļ saņēmu: „Alleluja, brāl!”
Kas jums palīdzēja tajā laikā atturēties no tuvības?
Ēriks: Sākumā tas likās ļoti dīvaini, jo 15 gadus jau dzīvojām kopā un bērni bija paaugušies. Tas bija kā pārbaudes posms un ļoti jauks.
Ivonda: Mums sāka veidoties pilnīgi citādas attiecības. Visa dzīve pavērsās citā virzienā. Izrādījās, ka vajadzēja tikai pateikt „jā” un viss nokārtojās.
Kas bija jūsu ieguvums laikā, kad dzīvojāt kā brālis un māsa?
Ēriks: Ieguvums bija pastiprinātas uzmanības un sapratnes izrādīšana vienam pret otru, arī humora izjūta, bez tās nekādi nevarēja. Uzmanība ļāva labāk izprast otra vēlmes un garastāvokļa maiņas. Mācījāmies savstarpēju piedošanu un pretimnākšanu. Tā bija kā aizmirstu izjūtu restaurācijas darbnīca. Varu teikt, ka tas man atgādināja mazliet kaut ko no tā laika, kad viens otrā bijām tikko iemīlējušies un centāmies izrādīt viens otram savu uzmanību.
Ivonda: Mīlestību jau var izrādīt daudz un dažādos veidos, un tieši tajā laikā mēs to mācījāmies. Apguvām it kā no jauna.
Ko jūs, dzīvojot laulībā, esat viens no otra mācījušies?
Ivonda: Es joprojām mācos. Ērikā ir humora izjūta un spēja uz visām lietām paskatīties no gaišās puses. Mani pašu bieži vien pārņem panika, bet Ēriks mani līdzsvaro. Mācos arī atbildības sajūtu par tiem, ar kuriem esam kopā, kopdzīvē ir neizbēgami jārēķinās ar otru, viņa vēlmēm un vajadzībām.
Ēriks: Es no Ivondas mācos tādas lietas, kas man nekad nav bijušas iedzimtas un kas saistītas ar saimniecisko pusi, tā arī ir rēķināšanās ar otru, savu līdzcilvēku vajadzībām, vēlmēm. Mācos rūpes arī par ģimenes ekonomisko pusi.
Ko jūs novēlētu jauniešiem, kuri ir nolēmuši savās attiecībās saglabāt šķīstību līdz laulībām?
Ēriks: Lai apdomā labi (abi smejas).
Man reiz 8. klasē bija tāda situācija, kad kompānijā braucām uz ezeru, pa nakti palikām teltī, bet es jutu, ka mana mamma bija ļoti uztraukusies par to, kas nu tur notiks. Vairākkārt pārjautāja, vai es tiešām tur braukšu? Atbildēju – jā, man ir jābrauc! Jau gaidīju, ka viņa man nolasīs lekciju, bet tad viņa teica – nu, ja tev šķiet, ka tev patiešām jābrauc, tad brauc.
Kad tur aizbraucu un redzēju visu notiekošo, nodomāju – kaut es ātrāk būtu atpakaļ mājās pie mammas un nedarītu neko tādu, kas viņai sagādātu rūpes un raizes.
Varbūt tā pat bija pirmā reize, kad mācījos apzināties savu atbildību.
Cilvēkam ir dota brīva izvēle, bet tieši šīs brīvās izvēles dēļ vajadzētu arī apdomāties, ko tas nozīmē tev pašam, tavam tuvajam cilvēkam, un saglabāt skaidru galvu. Tas man šķiet tas svarīgākais.
Intervēja: Līva Terēze Kupfere un Ieva Liede
Avots: Kurzemes Katoļu diecēzes laikraksts "Nāc"
