Īsta mīlestība gaida jeb kāpēc gaidīt savu īsto?
„Jo katra miesa ir kā zāle, bet katra tās godība kā zāles zieds. Nokalta zāle, un tās zieds nokrita.” (1Pēt 1, 24) Mūsu miesa ir šeit pieminētās zāles, bet zieds – tā ir šķīstība. Saglabājot šķīstību, mēs saglabāsim arī savu ziedu neskartu līdz brīdim, kad atnāks īstā mīlestība.
Jauniešu attiecības uzsākas pamazām – sākumā ar nedrošu tuvināšanos, kas pārtop draudzībā. Nereti šī draudzība nonāk it kā tās nākamajā posmā, kad pāris izvēlas dibināt intīmu, fizisku kontaktu. Lai gan mūsdienu sabiedrībā šķīstība tiek uzsvērta kā vecmodīga un bezjēdzīga, Bībeles vērtības paliek nemainīgas – Svētie Raksti uzsver, ka sekss ir laulātiem cilvēkiem dota dāvana. Attiecības starp cilvēkiem savu piepildījumu iegūst radīšanā – bērns kā mīlestības auglis ir vecāku mīlestības kulminācija, līdz ar to bērns ir laulības svētība.
Kādu rīcību nosaukt par grēku ir vienkārši, taču svarīgi ir izprast, kāpēc seksuālas attiecības ārpus laulības ir pretrunā Dieva mīlestības kārtībai, kādu Viņš mums paredzējis. Šādās attiecībās mīlestības un dzīvības radīšanas vietā, kas pieprasa simtprocentīgu savstarpēju veltīšanos, pirmajā vietā tiek nostatīta bauda un paša labsajūta. Tāpēc šādas attiecības agri vai vēlu kļūst par „egoismu divatā”.
Daudzi jaunieši domā šādi vai līdzīgi: „Kas tur liels – pārgulēt? Es vismaz būšu to izmēģinājis, lai apprecoties zinātu, kas un kā...” Dievs nav paredzējis mūs savstarpējiem „eksperimentiem”, kas var sāpināt ne tikai otru cilvēku, bet arī sevi pašu. Turklāt īpaši sāpināta tiek meitene, jo viņas emocionālā un garīgā dimensija ir jūtīgāka. Turklāt Svētajos Rakstos ir teikts, ka cilvēki, veltoties viens otram, kļūst par vienu miesu (sal. Mt 19, 6). Tātad attiecībās cilvēks otram atdod daļiņu no sevis, kas, piedzīvojot šķiršanos, neatgriežas atpakaļ, bet gan turpina dzīvot citā. Līdzīgi arī varam sevi uztvert kā puzles gabaliņus, kas, mēģinot savienoties ar citiem, nepareiziem gabaliņiem, visbeidzot zaudē savu formu.
Citi savukārt mēdz teikt: „Mēs tāpat esam pārliecināti, ka apprecēsimies, tāpēc nav nepieciešams nemaz gaidīt.” Šis apgalvojums jau pats par sevi ietver šaubas, jo tomēr steidz „paķert” to, kas vēl nav saņemts. Īsta mīlestība gaida līdz kāzām, jo tad tā saglabā savu šķīstību un tīrumu, un nekas nav to aptraipījis. Pāris var būt pārliecināts par savām jūtām, jo kopā ir izturējis vislielāko cīņu, un nav ļāvušies kārdinājumam, kas nozīmē, ka arī vēlāk viņi kopā būs daudz gatavāki cīnīties ar tālākajiem kārdinājumiem. Atturēties no intīmām attiecībām līdz laulībām – tas ir solījums un vislielākā dāvana, ko pāris var viens otram sniegt. Dievs šādas attiecības svēta un piepilda.
Nav nepieciešams daudz drosmes, lai pārgulētu pirms kāzām, bet gan lai gaidītu līdz laulībām. Lūk, tas ir īsts drosmes paraugs! Kad attiecības starp puisi un meiteni ir vēl tikai sākuma stadijā, iespējams, ir vērts noskaidrot, kāda ir otras pusītes attieksme šajā jautājumā. Tā, protams, ir atkarīga no daudziem aspektiem – gan audzināšanas ģimenē, gan apkārtējās sabiedrības un vienaudžu viedokļa. Ja pāra viedoklis sakrīt, tad situācija ir vienkāršāka, lai gan, protams, arī šādā gadījumā nākas sastapties ar kārdinājumiem. Tomēr, ja puisis un meitene domā atšķirīgi, respekts pret vēlēšanos gaidīt līdz laulībai ir patiesas mīlestības rādītājs.
Labu piemēru varam smelties no Rutes (22) un Kārļa (23), kuri ir precējušies jau trīs mēnešus, bet pirmo reizi fiziski kopā bija tikai savā kāzu naktī. Atbildot uz jautājumiem par šo tēmu, viņi atzīst, ka gaidīt bija grūti, bet ne neiespējami. Kārlis atzīst, ka gaidīt līdz kāzām bija tā vērts, jo sekss ir laulību īpašais elements. Lai gan apkārtējie par faktu, ka Kārlis vēl nebija pārgulējis, smējās, vēlāk šī apņemšanās ieguva atzinību un cieņu. Viņš pats stāsta arī to, ka, pirms uzsācis attiecības Ruti, lūdzis Dievu un pat gavējis, lai saprastu, kādas ir viņa jūtas un attieksme un kāda ir Dieva griba.
Šī liecība ļauj aizdomāties par to, ka bieži vien mēs paši vēlamies visu noteikt, arī to, vai šis vai kāds cits cilvēks ir vai nav mums īstais. Mums jāmācās klausīties Dieva balsī, lūgšanā uzdodot Viņam jautājumu un ļaujot atklāt, vai esam atraduši īsto mīlestību. To Viņš var mums pavēstīt visdažādākajos veidos – gan caur miera izjūtu mūsos, gan caur dažādiem apstākļiem. Svarīgi savā sirdī atbildēt uz jautājumu: „Vai es gribu būt kādam/-ai tikai kārtējā rotaļlieta, vai arī es vēlos būt īstā mīlestība?”
Savā pieredzē dalās arī sešpadsmitgadīgā Nellija, kura vēl mācās vidusskolā, taču jau ir sastapusi savu otro pusīti, kuru uzskata par īsto mīlestību. Uz jautājumu par to, ko viņa domā par seksu pirms laulībām, viņa atbild, ka, vissvarīgākais ir nepārsteigties ar neatgriezeniskiem lēmumiem. Arī Nellija vēlas būt savam puisim pirmā un vienīgā, tāpēc uzskata, ka ir svarīgi veidot attiecības tikai ar to cilvēku, kuru patiešām mīli.
„Cilvēks neko nevar ņemt, ja tas viņam nav dots no debesīm.” (Jņ 3, 28) Šo citātu varam attiecināt arī uz mīlestību – mēs nevaram no otra cilvēka vienkārši paņemt visu, ko gribam, tai skaitā arī attiecības. Meklējot vispirms attiecības ar Dievu un ļaujot Viņam mūs vadīt, mēs ieraudzīsim to, ko Viņš ir paredzējis! Lūgsim, lai Dievs mums dod spēku un uzticību Viņam, lai būtu uzticami arī savai mīlestībai!
Īsta Mīlestība nav liekuļota –
tā ir taisnīga un uzticama.
Īsta Mīlestība dod
spēku un cerību.
Īsta Mīlestība gaida.
Līga Raģele
Avots: Katoļu baznīcas vēstnesis
