Ieva Marta Graudiņa - Es ticēju
Foto: Zane Līne - Janisela
Ieva Marta: "Es atminos savu gaidīšanas laiku kā ārkārtīgi skaistu un ārkārtīgi grūtu vienlaicīgi, bet tas, ko saņēmu sagaidot, pārspēja visas manas ideālākās domas un sajūtas saistībā ar sastapšanos un savienošanos ar otru cilvēku. Arī jums, mīļie jaunieši, ir dota cerība sagaidīt ilgoto. Turiet šo cerību dārgu un ļaujiet Dievam sevi sagatavot, lai arī ne aiz jūsu patikas, bet pēc Viņa mīlošās gribas; tad jūsu cerību piepildījums būs lielāks par iepriekš cerēto.
"Es domāju, ka šī laika ciešanas ir nenozīmīgas, salīdzinot ar nākamo godību, kas atspīdēs pār mums. Arī visa radība ilgodamās gaida to dienu, kad Dieva bērni parādīsies savā godībā. Jo radība pakļauta iznīcībai nevis aiz savas patikas, bet aiz Tā gribas, kas viņu tai pakļāvis; tomēr viņai dota cerība". Tā raksta Pāvils savā vēstulē romiešu draudzei. Gaidīšana ir dabiska visas cilvēka dzīves norise. Ir kādas lietas un cerības, uz kuru piepildīšanos mums jāgaida līdz pat savai nāvei - vesels mūžs. Ir kādas lietas, ko saņemam daudz ātrāk. Piemēram, laulības dāvana. Nedomāju, ka Dievs cilvēkam liktu gaidīt līdz nāvei un tikai tad ļautu apprecēties, jo laulības mērķis taču ir bērnu laišana pasaulē - katram pēc Dieva gribas - un svēttapšana, kas ir zemes dzīves, nevis nāves mērķis. Gaidīšana gandrīz vienmēr sev līdzi nes arī kādas grūtības, cīņas, jo, kā raksta Pāvils, ne aiz savas patikas mums nolikts gaidīt, bet aiz Dieva visuzinošās gribas. Gaidīšana noris arī pēc apprecēšanās, tāpēc tai ir jāsagatavojas, lai mēs varētu piedzīvot laulību kā prieku, kā gaviles, nevis kā smagu nastu un traucēkli."
