Ginekologs Gints Lapiņš par dzīvību un ģimenes vērtībām

"Nedomāju, ka desmit, vienpadsmit gadus veciem bērniem skolā vajadzētu stāstīt par kontracepcijas tabletēm un metodēm. Ja bērnam māca, kā lietot pretapaugļošanās līdzekļus, tad viņš no pieauguša cilvēka saņem akceptu, ka drīkst dzīvot arī dzimumdzīvi. Manuprāt, tas ir pavisam greizi. Ar bērniem būtu jārunā par draudzību, par attiecībām starp puisi un meiteni, par sevis un sava ķermeņa cienīšanu un neizniekošanu."

Avots: www.aprinkis.lv

Kad, pienākumu veicot, jānostājas pret sirdsapziņu, varam izvēlēties nedarīt to, kas ir slikti. Par šo vīrišķīgo nostāju saruna ar ginekologu Gintu Lapiņu.

Valmieras piecīšu sazvērestība

Kad sāku studijas, es gribēju būt ķirurgs, bet dzīve pagriezās tā, ka kļuvu par ginekologu. Mana sieva arī ir ginekoloģe. Aborts mūsu un daudzās citās valstīs ir viens no ginekologa pienākumiem, un mēs abi tos uzskatījām par normālu darba dienas sastāvdaļu.

Taču pienāca brīdis, kad uz to paraudzījos ar citām acīm. Ja sieviete atnāk uz abortu, ārsts ir izvēles priekšā – iet sievietes tā brīža vēlmju pavadā vai nostāties bērna pusē. Ļoti nopietna izvēle, jo kompromisu nav – tu nostājies dzīvības vai nāves pusē. Aborts ir nedzimuša, neaizsargāta cilvēka slepkavība. Es sapratu, ka tā ir ļoti slikta lieta, ko mēs darām, kaut arī likumīga. Abi ar sievu nolēmām izmantot cilvēka brīvo izvēli – to, ka mēs varam arī nedarīt to, kas ir slikti. Un visi kolēģi, kuri tai laikā strādāja Valmieras slimnīcas ginekoloģijas nodaļā, mums pievienojās. Es uzskatu to par lielu brīnumu, ka visi pieci bijām līdzīgās domās un iestājāmies par dzīvību. Diemžēl slimnīcas vadība toreiz mūsu rīcību vērtēja kā kolektīvu sazvērestību un vēlmi "iegriezt" klīnikai. Šobrīd visi pieci vairs nestrādājām slimnīcā, jo dzīve mūs ir izmētājusi uz dažādām pusēm, bet Valmierā esam joprojām.

Jāparāda patiesība

Var saprast sievietes neziņu, bailes, izmisumu un citas emocijas, kas mudina uz abortu. Lai sieviete varētu pieņemt pārdomātu lēmumu, viņai ir jāpasaka un jāparāda patiesība. Kopš ginekologu rīcībā ir sonogrāfija, topošā māmiņa savu bērniņu var ieraudzīt arī astoņu, deviņu nedēļu vecumā un redzēt, ka viņam ir sirsniņa un tā pukst, ka ir rociņas, kājiņas, ka viņš patiesībā jau ir cilvēks. Tas ļoti ietekmē, un to vienmēr var redzēt sievietes sejā. Ir būtiski, lai sievietes lēmums nav sasteigts, jo tas ir ļoti, ļoti svarīgs. Pieredze rāda, ka ir vajadzīgs ilgāks pārdomu laiks, jo domas un vēlmes ir mainīgas. 

Paiet trīs, četras dienas, un pēkšņi kāda saruna mazina izbīli, parādās atbalsts un sieviete radikāli izmaina savu viedokli – par labu bērniņam. Mūsu, apkārtējo cilvēku, pienākums, sākot ar vīru vai draugu, vecākiem, draudzenēm, ārstiem, skolotājiem, ir palīdzēt sievietei izkliedēt satraukuma pilnās bažas un dalīties ar viņu priekā, laimes izjūtā, kas ar bērniņu ienāk mājās un ģimenē. Mēs paši taču arī kādreiz tādi bijām.

Bērniņš nāk ar svētību

Bērniņš nenāk, lai nodarītu pāri, viņš nāk, lai nestu ģimenei svētību. Bērniņš ir lielākā dāvana, kāda diviem cilvēkiem tiek dota. Pieņemsim viņu ar pateicību, un viss, kas būs vajadzīgs, sakārtosies pats no sevis. Cik reizes ir pieredzēts, ka, līdzko piesakās mazulis un vecāki pieņem viņu, atrodas darbs, dzīvesvieta un viss pārējais, kas ir nepieciešams. Ne vienmēr to var izskaidrot, bet tā notiek un vienkārši ir jātic, ka tā būs.

Ģimenes materiālais stāvoklis nebūt nav rādītājs, kāds bērniņš vecākiem piedzims, jo ir daudz piemēru, kur tā dēvētajās trūcīgajās ģimenēs izaug ļoti labi, gudri un talantīgi cilvēki, kuri sabiedrībai nes ievērojamu labumu. Tāpēc piebremzēsim savu augstprātību, pirms kādai ģimenei vai vientuļai mātei pārmetam nelabvēlīgu vidi, jo materiālā pieticība nebūt nav garīgās nabadzības apliecinājums.

Ir ģimenes un reizēm pat ļoti labi situētas, kurās piedzimst mazulis ar nopietniem veselības traucējumiem. Arī šim bērniņam pasaulē ir savs mērķis. Mūsu draugu lokā ir ģimenīte, kurā viens no bērniem ir slims ar cerebrālo trieku. Viņi šo mazulīti uzskata par lielāko dāvanu, jo viņš ir ļoti saliedējis ģimeni un daudz ko iemācījis. Protams, slims bērniņš vecākiem ir arī liels pārbaudījums, taču mēs nekad nezināsim, kāpēc vienam dzīve ir vieglāka, otram smagāka, bet visiem mums viņa ir jādzīvo un jāpieņem tas, kas ir dots.

Ne visi piedzīvo laimi būt vecākiem

Ir cilvēki, kuriem nopietnas slimības vai iedzimtas anomālijas dēļ nevar būt bērniņi. Reizēm ģimenes dzīve bez bērniem ir arī krusts, kas tiek uzlikts. Un tas ir jāpieņem, cenšoties saprast – kāpēc uzlikts. Ir laulāti pāri, kuri visu mūžu nodzīvo bez bērniem, bet tāpēc viņu dzīve nav mazāk vērtīga. Taču tas, ka pārim vēl nav bērnu, nenozīmē, ka nekad arī nebūs.

Ja ir vēlme izaudzināt bērniņu, ģimene var adoptēt bērniņu, kurš ir atstāts glābējsilītē vai bērnunamā un kuram ir vajadzīga mīlestība, rūpes, gādība un aizsardzība. Domāju, mums nav tiesību analizēt vai nosodīt māti, kura ir atstājusi mazuli, jo viņa ir pieņēmusi izvēli par labu dzīvībai un tomēr iznēsājusi šo bērniņu.

Ir atrasts arī tehnisks veids, kā risināt neauglības problēmu – mākslīgā apaugļošana. Par to ir pamats aizdomāties. Pirmkārt tāpēc, ka pēc būtības mākslīgā apaugļošana neatbilst pasaules kārtībai jeb pamatnostādnēm. Cilvēks rodas divu cilvēku mīlestībā, viņiem savienojoties. Radot cilvēku mākslīgi, mēs it kā paaugstinām sevi un it kā noliekam Dieva vietā, jo tagad mēs esam tie radītāji, mēs tagad radīsim cilvēku.

Otra lieta ir tā, ka 40 % neauglības gadījumu pamatā ir infekcija. Tas nozīmē, ka kādreiz neesam padomājuši, kā mēs savu dzīvi dzīvojam. Kontracepcijas līdzekļu ieviešana ir būtiski izmainījusi gan cilvēku psiholoģiju, gan visu sabiedrību. Brīvība nepalikt stāvoklī ir radījusi neizvēlīgumu partneru izvēlē. Taču, ja ir partneru maiņas, bieži vien seko ginekoloģiskas saslimšanas, un rezultāts ir neauglība. Tad nu iznāk, ka ir pārīši, kuri jūtas jautri padzīvojuši, bet viņu nerātnību sekas tiek uzliktas uz nodokļu maksātāju pleciem.

Īpašas bažas rada jaunieši, kuriem klaji tiek propagandētas miesiskās vērtības un viņi uzsāk dzimumdzīvi, tai vēl nenobrieduši. Nedomāju, ka desmit, vienpadsmit gadus veciem bērniem skolā vajadzētu stāstīt par kontracepcijas tabletēm un metodēm. Ja bērnam māca, kā lietot pretapaugļošanās līdzekļus, tad viņš no pieauguša cilvēka saņem akceptu, ka drīkst dzīvot arī dzimumdzīvi. Manuprāt, tas ir pavisam greizi. Ar bērniem būtu jārunā par draudzību, par attiecībām starp puisi un meiteni, par sevis un sava ķermeņa cienīšanu un neizniekošanu.

Ar laulību un ģimeni ir jālepojas

Bērniņam ir paredzēts, ka viņš ienāk ģimenē, kur divi cilvēki mīl viens otru, dzīvo kopā un ir nostiprinājuši savu savienību baznīcā vai dzimtsarakstu nodaļā, kā nu kurš to ir izvēlējies. Laulība un ģimene ir visa pamatā, ar ko ir jālepojas,  un nevis ar to, ka mēs dzīvojam kopā un nesaprotam, kas viens otram īsti esam. Tāpēc arī pietrūkst atbalsta, ja piesakās bērniņš, kurš nebija plānots. Tā jau cilvēki saka – negribējām viņu šogad, bijām domājuši nākamgad...

Ja ir laulība un ģimene, bērniņam ir daudz vienkāršāk atnākt, jo tā ir paredzēts, ka viņš nāks. Ģimene ir savienība starp diviem cilvēkiem, kurā gaida ienākam dzīvību. Ja nevar ienākt dzīvība, tad tā ir seksuāla, ekonomiska vai kāda cita veida savienība, bet tā nav ģimene.

Un nav jābaidās un jākautrējas runāt par ģimeni. Pazīstu sievieti, kurai ir vairāki bērni un kura salaulājās ar savu vīrieti tikai pēc 12 gadu kopdzīves. Jautāju, vai ir kāda atšķirība, un viņa smaidīdama atbildēja: "Jā, ir gluži citādāk!" It kā nekas nav mainījies, ir tikai viena darbība izdarīta, ir tikai pateikti vārdi: "Tu esi mana sieva!" un "Tu esi mans vīrs!". Laulība ir prestižs, un ar lepnumu ir jāpaziņo: "Es esmu precējies! Man ir ģimene!" 

Gints Lapiņš ar dzīvesbiedri