Elīna un Kaspars

Intervija ar saderinātajiem Kasparu Īviņu un Elīnu Ruņģi, kuri gatavojas savai laulību dienai 8. jūnijā.

Kā jūs sapratāt, ka esat īstie viens otram? 

Kaspars: Lai runātu par īsto vai neīsto cilvēku attiecībās ir jātiek līdz kādai zināmai nopietnībai. No sākuma parasti ir iemīlēšanās un pacilājošas jūtas, pēkšņi divi pilnīgi sveši cilvēki nojauc visas robežas un saka – mēs vairs neesam sveši. Bet tas nebūt neliecina, ka attiecības izdosies. Šoreiz bija tā reize, kad arī man bija rozā brilles. Taču iemīlēšanās burvība slēpjas virspusējībā. Spēcīgas, bet virspusējas emocijas. Protams, prātā ir doma – iespējams viņa ir īstā. Kaut nedaudz šādai domai ir jābūt jebkurās attiecībās, citādi tām nebūtu jēgas. Kad attiecības sāk kļūt nopietnas, kad nokrīt rozā brilles, kad iepazīsti otru arī grūtībās, kad izkristalizējas kopīgi mērķi un vērtības, tad pa īstam sāc saprast, vai otrs cilvēks varētu būt tas īstais.

Un, ja esi gatavs izdarīt izvēli un apņemties ar gribu to īstenot, tad tas arī kļūst par tavu īsto cilvēku. Un tur, kur cilvēks ieliek sevi, savu gribu, saskaņojot to ar Dieva prātu, tur ir augļi. Ir arī emocijas, tikai šoreiz dziļākas un patiesākas par sākotnējo iemīlēšanos. 

Elīna: Es ātri sapratu, ka ir citādāk. Kad satiku Kasparu, vairs nejutos viena. Man liekas, ka viņš ir vienīgais vīrietis, kurš mani var nolikt pie vietas pozitīvā nozīmē. Vīrietis, kuru es gribu klausīt. 

Kāds būtu jūsu ieteikums tālākajam ceļa posmam pēc rozā briļļu nokrišanas?

Kaspars: Jāiemācās saprast, ka attiecības ir kaut kas vairāk par sajūtām. Kad esam iemīlējušies, viss šķiet tik skaisti un ideāli, pats esi perfekts, otrs cilvēks ir perfekts un šķiet, ka nekādas problēmas kopdzīvē nav iespējamas. Taču pirmā brīža emocijas noplok un sākas reālā dzīve, kad sāc iepazīt otru dziļāk. Ja šajā iemīlēšanās sajūtu posmā paspēj ātri apprecēties, tad pēc tam bieži rodas jautājums – kāpēc vēlāk attiecības nefunkcionē, kāpēc rodas problēmas. Lietas, kas sākumā cilvēkā patika, var sākt kaitināt. Pēkšņi ieraugām, ka otram cilvēkam ir arī trūkumi, savas bailes, problēmas. Viss labais, ko darījām otram, kas nāca dabiski kopā ar iemīlēšanos, pēkšņi izsīkst. Pat vienkārši un ikdienišķi upuri prasa piepūli. Un tad cilvēki nolemj – tātad nav lemts, vai vienkārši neesam viens otram īstie un padodas. Patiesībā šie cilvēki nemaz nav tikuši līdz izpratnei – kas ir īstas attiecības. 

Nopietnas attiecības sākas tad, kad esi gatavs otrā cilvēka ieraudzīt ne tikai labās lietas, bet arī slikto, kas nav patīkams, bet neskatoties uz to – turpināt kopīgo ceļu. Pārvarot savu egoismu, uzupurējoties, nākot pretim otram, atbalstot, palīdzot, bet nepieprasot.

Elīna: Pirms es satiku Kasparu, man likās, ka attiecībām ir jābalstās uz emocijām. Tā ir svārstīšanās, jo nav izvēles. Neizdarot izvēli, nomoka neziņa. Protams, izvēle netiek izdarīta vienā dienā. Ja izvēlies, tad Dievs dāvā iespēju pilnīgi citādāk paskatīties uz attiecībām. Pat tad, kad jāpārvar grūtības, tomēr ir miljons reižu vieglāk nekā tad, kad visu noteica emocijas. 

Ko jūs savstarpējās pazīšanās laikā esat mācījušies viens no otra? 

Elīna: Visu. No Kaspara esmu mācījusies daudz vairāk nekā visas savas līdzšinējās dzīves laikā. Kaspars man māca dzīvi. Viņš man parādīja Dievu kā draugu, nevis soģi. Līdz tam Dievu es redzēju pilnīgi citā gaismā. Mācos arī sadzīvi. Esot kopā ar Kasparu, mācos pieņemt citus un draudzēties ar citiem. 

Kaspars: Pacietību. Esmu vairāk mācījies paļauties uz Dieva gribu. Mācījies visu uztvert daudz mierīgāk. Dievs man ir mācījis konkrētajā brīdī darīt labāko, ko varu izdarīt. Ir iets cauri dažādām grūtībām, bet tās ir bijušas nepieciešamas, lai mēs mainītos un pielāgotos.

Kā jums liekas, kā vislabāk iepazīt otra cilvēka patieso būtību?

Kaspars: Man liekas, ka mēs otru cilvēku līdz galam nevaram iepazīt, bet ir jābūt vēlmei to darīt. Iepazīt otru, tas nozīmē būt gatavam ieraudzīt arī to, kas nepatīk. Iepazīšana notiek caur ikdienišķām lietām, ejot kopīgu ceļu. 

Elīna: Iepazīšana var notikt, ja esi gatavs atteikties no tā, kas pašam ērts. Ja esam gatavi otru iepazīt, tad jābūt arī gataviem, ka otrs var traucēt mūsu ērtajai dzīvei. Piemēram, kāpēc manī ir vēlme otru mainīt? Tāpēc, ka viņš man sāk traucēt. Patiesībā, es negribu otram palīdzēt, bet gan gribu, lai viņš mani netraucē. Galvenais ir jābūt gribēšanai otru iepazīt. 

Kāds būtu jūsu padoms tiem jauniešiem, kuri ir apņēmušies atturēties no seksuālām attiecībām līdz laulībām?

Kaspars: Dariet tā! Es esmu izmēģinājis, kā ir tad, ja to neievēro. Tagad esmu atgriezies un turos pie šī ceļa. Esiet uzticīgi Dievam, jo šis bauslis nav dots, lai kādu mocītu, spīdzinātu vai atņemtu prieku, tas ir dots mūsu labumam. 

Ļoti daudz var iegūt, ja līdz kāzām atturies no seksuālām attiecībām. Pirmkārt, tiek stiprināta tava griba, taču tas nebūtu svarīgākais, jo gribu stiprina jebkura cīņa ar kārdinājumu. Svarīgāk, ka tikai atturoties ir iespēja pilnīgi sevi dāvāt otram. Ja ir bijušas seksuālas attiecības līdz kāzām, Tu nevarēsi līdz galam patiesi sevi visu dāvāt otram cilvēkam, jo esi jau sevi atstājis kaut kur citur. Taču, ja ir iznācis pakrist, tad nevajag slīgt izmisumā, arī no mūsu kļūdām Dievs spēj radīt lieliskas dāvanas. Pēc kritiena ir jāsaprot, ka cīņa palikt šķīstībā ir tā vērta, jo Dievs ļoti spēcīgi spēj mainīt cilvēku tieši šo cīņu ietvaros. Un ļoti svarīgi ir tas, ka, atsakoties no seksa, mēs ļaujam attiecībām daudz pilnīgāk augt garīgā plānā, kamēr, izvēloties nodarboties ar seksu, mēs daudzu attiecību aspektu augšanu apturam.

Elīna: Jauniešiem es teiktu – dariet tā! Pārējos es mudinātu jauniešus atbalstīt viņu lēmumā, lai viņi saprot, ka tas ir normāli, nepieciešami, skaisti un vērtīgi. 

Kad man bija kādi vienpadsmit gadi, es ar kaimiņu puiku spēlējos ģimenēs. Mēs ar šo puiku laikam bučojāmies, un mana vecmāmiņa to redzot, mani pasauca malā un teica: „Meitiņ, tu gan pirms kāzām neguli ar puisi.” Tas man ļoti iespiedās atmiņā, un es tā dzīvoju. Es nezinu, vai vispār ticēju šai atturībai, bet zinu, ka uzticējos vecmāmiņas padomam un to ievēroju arī 22 gadu vecumā, kad man bija pirmais draugs. Atceros, ka apciemoju vecmāmiņu un viņa man jautāja – kā iet ar draugu. Atbildēju, ka nekas mūsu starpā nav noticis, jo ievēroju viņas doto padomu. Vecmāmiņa man atbildēja: „Ai, meitiņ, tagad taču ir citi laiki! Tagad jau var.” Tajā brīdī vienīgais pamats, kas man palīdzēja turēties, sagāzās. Sāku domāt, ka laikam es esmu dumja, jo visi taču to dara. Tad ar draudzeni savu nevainību sākām uzskatīt nevis par kaut ko labu, bet gan par ko tādu, kas traucē mums būt normālām meitenēm. Mana dzīve izmainījās un varu teikt, ka no šī laika man līdzi nāk daudz baiļu, sāpju un nespējas uzticēties. 

Kāda loma attiecībās ir piedošanai? 

Elīna: Milzīga. Ar piedošanu tu atbrīvo sevi un arī otru cilvēku. Tās izdarības, ko man ir piedevis Kaspars, caur viņa piedošanu ir ļāvušas man mainīties. Pašam piedot ir ļoti grūti.

Kas palīdz piedot? 

Elīna: Pati izvēle palīdz piedot. Lūgšana, lai Dievs palīdz piedot. 

Kaspars: Piedošana nav tikai sajūta. Bieži vien ir tā, ka tik viegli no tās emocionālās bagāžas nevar tikt vaļā, bet tu izvēlies piedot. Kāda lieta, kas jāpiedod, var sāpēt vēl ilgi, bet, ja izvēlies piedot, tad to vairs nevajag vilkt līdzi un nest iekšā attiecībās. Kad esi sapratis, ka esi grēcinieks un ka tie nav tikai tukši vārdi, ir vieglāk piedot citiem, jo kā gan tu vari nožēlot vai prasīt piedošanu Dievam, ja pats negribi piedot. Tad iznāk, ka katru reizi, kad lūdz ”Tēvs mūsu” lūgšanu, sakot „piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem,” tu sevi nolem ellei.

Intervēja: Līva Terēze Kupfere un Ieva Liede
Avots: Kurzemes Katoļu diecēzes laikraksts "Nāc"