Bērnos aug seksuālā tieksme, pornogrāfija pieejama pārāk brīvi, brīdina psiholoģe.
Joprojām nenotvertā Imantas pedofila dzimumnoziegumi pret četrām mazām meitenēm šokējuši sabiedrību. Vīrieša meklēšanā iesaistījušies plaši policijas spēki, pārbaudīts jau pusotrs simts cilvēku, atrasti citi noziedznieki, taču ne īstais ļaundaris. Patrulējot ielās un palīdzot kaimiņu un paziņu bērniem droši nokļūt mājās, lielu palīdzību policijai un cits citam izrāda arī vietējie iedzīvotāji.
Tomēr speciālisti uzsver, šādi gadījumi kalpo arī kā nepatīkams atgādinājums, ka vecākiem vienmēr jādomā par savu atvašu drošību. Par to, kā vecākiem atpazīt, ka viņu atvasei nodarīts pāri, raidījumā "Rīta Panorāma" stāsta Valsts policijas Rīgas reģiona Kriminālpolicijas pārvaldes psiholoģe Dace Landmane.
Kādas tendences ir vērojamas dzimumnoziegumu jomā?
Viena lieta ir statistiskie rādītāji, cits – mana personīgā pieredze. Ikdienā priekštiesas izmeklēšanās saskaros tieši ar dzimumnoziegumiem. Tendence ir tāda, ka dzimumnoziegumu vecums samazinās, proti, noziedznieki paliek arvien jaunāki un pat mazgadīgi. Proti, ir nepilnus 14 gadus veci pusaudži, kuriem gan kriminālatbildība neiestājas, bet viņu darbībās noziedzīga darījuma sastāvs ir konstatējams. Arī runājot par Imantas pedofila gadījumu, redzam, ka tiek meklēta jauna persona – līdz 20 gadu vecumam, iespējams, ka pat nepilngadīga vai pilngadību nesen sasniegusi persona.
Kā varētu skaidrot to, ka dzimumnoziedznieku vecums samazinās?
Manā skatījumā, sabiedrība kļūst arvien seksualizētāka. Ir brīvi pieejama pornogrāfiska rakstura materiāli, tas palielina seksuālo trauksmi. Bērni ir tikuši pie pornogrāfiska satura literatūras, saskatījušies to un ar šo trauksmi galā netiek. Psihologi trauksmi skaidro arī ar to, ka dzimumnoziegumus veic tie, kas savulaik paši piedzīvojuši seksuālu vardarbību.
Tendence, kas pirms septiņiem astoņiem gadiem vēl nebija novērota, ir dzimumnoziegumi, kas notiek interneta vidē. Piemēram, netikla rakstura sarakste - bērni tiek lūgti atkailināties kameru priekšā, viņus fotografē, bet pēc tam ar šiem materiāliem šantažē. Bērni baidās par to runāt ar vecākiem un pieaugušajiem.
Kā jūs raksturotu dzimum noziedzniekus, kā tos vieglāk atpazīt un pasargāt no tiem bērnus?
Vecuma ierobežojuma nav. Procentuāli vairāk ir vīrieši, ļoti neliels procents ir sievietes. Ja tomēr tā ir sieviete, tad viņas seksuālās darbības atšķiras. Tās ir daudz grūtāk identificēt – vai tā ir ļoti izteikta mātes mīlestība pret savu bērnu, ko viņa audzina viena, vai tomēr jau ir robežu pārkāpšana.
Nav tā, ka dzimumnoziedznieki ir cilvēki ar zemāku izglītību. Bērniem ir stereotips, ka ir jāuzmanās no vīriešiem melnās mašīnās vai melnās drēbēs. Patiesībā dzimumnoziedznieki var būt gan cilvēki ar augstāko izglītību, gan pietiekami nodrošināti, gan labos amatos. Pats galvenais atskaites punkts, pēc kā vadīties - pieaugušā cilvēka seksuāla interese attiecībā uz bērnu.
Lielākoties notiek tā saucamā pavešana netiklībā, aizskaršana, orālais sekss, ko pieprasa vai veic paši pieaugušie. Izvarošanas notiek retāk. Ir arī bezkontakta dzimumnoziegumi interneta vidē.
Kā atpazīt pēc bērna uzvedības, ka kaut nav kārtībā?
Tie bērni un pusaudži, kas nonāk pie mums policijā, bieži vien par to stāstīt negrib. Viņi nevēlas atklāties arī ģimenes locekļiem.
Tāpēc pievērsiet uzmanību uzvedības pazīmēm. Piemēram, ir izmainījusies uzvedība, bērns ir kļuvis noslēgts. Tas gan, protams, nenozīmē, ka jebkuras izmaiņas ir pazīme, ka pret bērnu ir bijusi vērsta seksuāla vardarbība. Dažreiz vecāki uzvedības izmaiņas skaidro ar pusaudžu vecumam raksturīgo noslēgšanos un pārejas vecumu.
Ir arī citas pazīmes, kas liecina, ka kaut kas ir noticis. Bērnam ilgstoši ir nomākts garastāvoklis, izteiktas dusmas pret kādu konkrētu personu. Šīs izpausmes drīzāk raksturīgas tad, ja bērns tiek pievilināts stāties dzimumkontaktos, viņam ir piedāvātas dāvanas utml.
Ja noticis fizisks uzbrukums, tad var būt milzīgas bailes no vietas, kur noticis noziegums, ļoti liela neziņa par uzbrucēju, ja tas ir bijis svešinieks. Pazīmes saglabājas ilgi, var sākties bailes iet vienam uz skolu, atrasties uz ielas utml. Vecākiem ir jādrošina bērni – lai kas arī būtu noticis, nāc un runā ar mani.
Jāatzīmē, ka arī vecāku reakcijas ir dažādas. Ir vecāki, kas ir tik lielā šokā, ka viņiem pašiem ir vajadzīgas atbalsts un palīdzība, kā runāt ar bērniem. Dažreiz arī milzīgas dusmas, noliegums, "Pats esi vainīgs, ko tu izdomā!" Arī tādos gadījumos vispirms ir jāstrādā ar vecākiem, lai saprastu, kāpēc viņi nav gatavi pieņemt situāciju.
Avots: Delfi.lv
