"Dievam ir laba humora izjūta un arī internetu viņš māk izmantot savā labā"
Mūsu satikšanās veids ir šim laikmetam ļoti izplatīts, taču mazliet iedziļinoties manā un mana vīra pagātnē, redzam, ka Dievs laikam zināja, ka bez interneta viens otru nesatiksim.
Mans vīrs Aivars mani uzaicināja portālā draugiem.lv. Es jau kopš reģistrēšanās brīža šajā portālā svešus cilvēkus kā draugus neapstiprināju, tādēļ ilgi domāju ko darīt ar Aivara uzaicinājumu, pieļāvu pat domu dzēst to ārā. Tomēr apskatījos viņa fotogrāfiju un sapratu, ka viņš ir saistīts ar armiju. Man bija divi paziņas, kas arī ir saistīti ar šo jomu, tādēļ iedomājos, ka varbūt kādā pasākumā caur viņiem esam tikušies un nolēmu aizsūtīt Aivaram vēstuli: "Vai esam pazīstami?" Viņš atbildēja, ka "vispār jau nē." Bet tā aizsākās mūsu sarakste, kuras laikā, vārdu pa vārdam, atradām vēl vairākus kopīgus, mums abiem pazīstamus cilvēkus.
Interesantākais ir tas, ka arī viņš jau tajā laikā bija kristietis, dzīvoja blakus pagastā un tāpat kā es bija apmeklējis dažādus kristīgus pasākumus, tomēr, lai gan bijām tik aktīvi kristieši nekur nebijām satikušies. Kā es mēdzu vēlāk sacīt: "Dievam ir laba humora izjūta un arī internetu viņš māk izmantot savā labā."
Tā mēs internetā sarakstījāmies apmēram 5 mēnešus, līdz izdomājām viens otru “apskatīt dzīvē”. Tajā laikā strādāju Rīgā un viņš atbrauca pie manis ar autobusu. Satikāmies tramvajā, kopīgi braucot uz dievkalpojumu Āgenskalna baznīcā. Mans pirmais iespaids - viņa āriene negāja kopā ar iekšējo pasauli, taču labā nozīmē. Viņš bija vienkāršs lauku puisis, bet viņa zināšanas, lietu pasniegšana un jautājumu uzdošana mani ļoti valdzināja. Arī viņam kā zemniekam ar savu saimniecību un pat maģistra izglītību bija skaidrs, ka ne jau ārējais izskats nosaka cilvēka skaistumu.
Tā mēs sākām tikties. Pēc neilga laika sapratām, ka radušās arī spēcīgākas jūtas un tā kopš pirmās tikšanās tramvajā pagāja nepilni 3 gadi, līdz šogad (2012. gadā), 14. aprīlī apprecējāmies. Klasiska bildinājuma nebija - lēmumu par laulībām pieņēmām kopīgi, jo jau attiecību sākumā runājām, ka draudzībai vēlāk sekos laulība.
Vēl interesants fakts ir tas, ka laulības gredzenus nopirkām jau krietni ātrāk, vēl tad, kad datums un laiks, kurā varētu laulāties, nemaz nebija padomā. Gredzenus veikalā ieraudzījām ar lielu atlaidi un nodomājām, ka, ja doma par laulībām ir, tad “jāpērk tik nost”. Kad gredzeni bija nopirkti, sapratām, ka atpakaļ ceļa vairs nav. Janvārī gājām pie mācītāja un nolikām kāzu datumu.
