"Cik forši, ka sekss var sākties tieši laulībā!"


Rute un Kārlis Kārkliņi:
Laulībā jau trīs mēnešus
Pirms saderinājās bija kopā četrus mēnešus
Pirmais skūpsts saderināšanās dienā
Saderināšanās laiks - viens gads
Pirmā nakts - kāzu nakts


Foto: Billijs Locs.


Ar Kārkliņu pāri sarunājās Leida Ozoliņa.


Pastāstiet par sevi!

Es esmu Rute Kārkliņa, bijusī Kleina, vēl nevaru pierast pie sava jaunā uzvārda. Man ir 22 gadi. Studēju komunikāciju zinātni Latvijas Universitātes maģistrantūrā. Esmu uzaugusi Rīgā. Mana ģimene ir vīrs, bet man ir arī mamma, tētis, četras māsas un viens brālis. Esmu jaunākā – pastarīte. 

Kārlis, 23 gadi, gatavojos uzsākt studijas Baltijas Pastorālajā institūtā, esmu Vīlandes baptistu draudzes jauniešu vadītājs. Mācu angļu valodu, šur tur arī tulkoju. Esmu pilna laika vīrs, vismaz cenšos.

R: Pirmo reizi satikāmies 2006. gadā angļu valodas nometnē One Way. Es biju dalībnieks un Kārlis bija tulks. Tajā nometnē nekas īpašs starp mums neveidojās, tikai atceros divas epizodes, kad pavadījām kopā laiku – spēlējām basketbolu vienā komandā. Komandā bija divi cilvēki (smejas). Vienā no vakara sapulcēm tur bija slavēšana, kur īpaši ievēroju, kā divi puiši, no kuriem viens bija Kārlis, slavē Dievu. Un man likās – forši, es arī gribētu tādu brīvību Dieva priekšā. Tad bija vēl viena nometne 2010. gadā, kur Kārlis man palika atmiņā ar uzrunu, ko viņš teica jauniešiem. Galvenā doma bija tāda, ka viņam nav svarīgi, ko viņi savā dzīvē dara vai nedara, bet galvenais – lai viņi nepazaudē Jēzu. Kad viņš to teica, viņam bija asaras acīs. Un es sapratu, cik viņam svarīgi ir šie jaunieši. Pēc šīs nometnes es uzrakstīju Kārlim draugos vēstuli. Gribēju vienkārši kādam no organizatoriem pateikt paldies. Un tā mēs sākām sarakstīties. Maijā sākām draudzēties un augustā viņš mani bildināja. Pēc gada apprecējāmies.

K:  2009. gada nogalē mēs rīkojām jaungada balli Jauniešu centrā Rīgā, Mārstaļu ielā. Rutei bija teātra mēģinājums, mēs likām aparatūru. Viņa samežģīja celi un nokrita. Un es to uztvēru kā zīmi. 

R: Jā, tā bija zīme, jo es vienkārši cēlu kāju un samežģīju celi.

K: Nē, viņa vienkārši gribēja pievērst manu uzmanību (smejas). Es parasti tā nedaru, bet šoreiz piedāvāju aizlūgt un viņa bija tāda sakautrējusies. Kādā nometnē es vadīju pasākumu „Karstais krēsls”, kur dalībnieki varēja uzdot citiem jautājumus. Tad man bija iespēja uzdot Rutei jautājumus – vai viņai ir draugs, ko viņa domā par attiecībām, tādā neuzkrītošā veidā. 

R: Es atceros, ka tur bija jautājums par to, kādi puiši man patīk. Un es atbildēju, ka būtu forši, ja viņam patiktu mūzika un sports. Un Kārlim patīk mūzika un sports.

K: To gan es neatceros (smejas).  Man pirms Rutes bija arī citas attiecības un dažas no tām veiksmīgas – tādā ziņā, ka paši sapratām, ka tā nav īstā lieta un pārtraucām draudzēties. Bet dažas tādas sāpīgākas. Es sapratu, ka negribu spēlēties, negribu draudzēties prikola pēc vai vienkārši tāpēc, ka patīk. Man bija jau apnicis. Es gribēju nopietnāk. Tāpēc sākumā centos tā piesardzīgi – vienkārši iepazīt Ruti.

R:. Man jau liekas, - ja puisis pēkšņi raksta meitenei vēstules, caur kurām grib viņu iepazīt, tad tas nav tāpat. Bet jau drīz es viņu uzaicināju uz izrādi, kurā spēlēju – „Lieldienu Mistērija”. Sanāk, ka nākamo soli – uz satikšanos – spēru es.

K: Jā, tad es to izrādi beigās četras reizes redzēju (smejas). Mums nebija ikdienā kādi kopīgi pasākumi, bet man arī negribējās uzreiz aicināt uz randiņu, gribējās vienkārši iepazīt, pabūt blakus, lai saprastu, cik ļoti man Rute patīk. Tajā laikā man bija daudz jautājumu, - vai Dievs man ir paredzējis vienu vienīgo, un kur tad ir mana loma tajā? Es biju nonācis pie secinājuma, ka es neticu, ka ir viens vienīgs cilvēks, kuru – ja es palaižu garām – tad es visu esmu zaudējis un man vairs nav iespēja apprecēties ar īsto. Pirms es sāku draudzēties ar Ruti, lūdzu Dievu un pat gavēju, jo sapratu, ka manai attieksmei pret to ir jābūt nopietnai. Kad sākām draudzēties, Rute jautāja – kā es uztveru mūsu attiecības. Un es teicu, ka es tās uztveru ļoti nopietni un tas nav tā – mirkļa iespaidā vai tikai lai labi pavadītu laiku, bet tas nav arī solījums viņu precēt. Vasarā  Rute kopā ar māsu bija aizbraukušas ceļojumā pa Eiropu ar stopiem. Un man bija īpašs laiks domāt un ilgoties pēc viņas. Es sapratu, ka jautājums ir par to – vai es GRIBU. Vai es gribu ar šo cilvēku pavadīt visu savu dzīvi, vai es esmu viņu iepazinis pietiekami, lai saprastu – ka jā – viņa būs visu mūžu man līdzās. Tas nav jautājums par to, vai Dievs ļauj vai neļauj. Jo mēs abi mīlam Dievu, mēs abi esam kristieši un tāpēc Dievs saka – tā ir tava izvēle. Un es pieņēmu šo izvēli. Un tad jau vairs nebija ko gaidīt, tāpēc sāku meklēt gredzenu...

R: Kad mēs draudzējāmies, mēs nerunājām par kaut kādu kopīgu nākotni vai laulību. Un tas man ļoti patika.

K: Vairāki mani draugi – kristieši - jautāja – nu jūs tagad draudzējaties, vai precēsieties? Kāpēc tu vispār draudzējies, ja neesi pārliecināts, ka viņa ir īstā? u.tml. Bet man bija iekšā tāds kā spīts, jo es zināju, ka es par to nerunāšu, kamēr viņu nebildināšu. Un es teicu - liec man mieru, es ar Ruti par to neesmu runājis, un es arī ar tevi par to nerunāšu. Bija gan viens smieklīgs gadījums, kad mēs runājām par mūsu ģimenēm un vienā brīdī Rute teica, ka viņa vienmēr ir zinājusi, ka viņas dēlu sauks Filips. Un es teicu, ka man arī tas vārds vienmēr ir bijis sirdī. 

R: Nē, bija tā, ka es teicu, ka jau no 12 gadu vecuma zinu, ka manu dēlu sauks Filips un tad tu teici – manu dēlu arī sauks Filips (smejas). Un tad bija klusuma brīdis, jo nebija, ko teikt. Es arī par to nedomāju, bet pirms tikšanās reizēm gan lūdzu Dievu, lai parāda un lai izšķir, ja Viņš redz, ka mēs galīgi nederam viens otram. Kad Kārlis mani bildināja, tas bija pārsteigums. Es to nenojautu.

 


Rutes un Kārļa kāzu koris.

 

Pastāstiet par bildināšanu!

R: Es nestāstīšu kur un kā. A, nē man jāstāsta. Es iesprūdu tualetē (smejas). Vispār bija tāds joks – mans uzvārds bija Kleina un latviešu vecajā valodā tas nozīmē – bišķiņ šķībs, neveikls. Līdz ar to tajā mūsu tikšanās laikā ir bijuši tādi brīži, kad esmu bijusi neveikla, piemēram, kad es samežģīju to celi. Un arī tajā dienā, kad viņš bija mani nodomājis bildināt, bija viena teātra izrāde, pēc kuras es gāju uz tualeti un iesprūdu tur, tas bija Saldū. Un es netiku laukā. Dažādi cilvēki mēģināja mani dabūt laukā. Tā bija baznīcas tualete. 

K: Un baznīcas saimnieks teica – šito dienu tu visu mūžu atcerēsies (smejas).

R: Un Kārlis pie sevis nodomāja – jā, tiešām atcerēsies. Vakarā Kārlis piedāvāja braukt uz Pāvilostu. Un es domāju – kāpēc ne? Pa ceļam gulēju mašīnā, un tikai vēlāk uzzināju, ka Kārlis bija ļoti satraucies, kamēr es neko nenojautu. Gājām Pāvilostā uz molu. Kārlis bija tāds nerunīgs, bet es tam nepievērsu uzmanību. Līdz kādā brīdī viņš pagriezās pret mani un teica: „Rute, es tev gribu teikt kaut ko tādu, ko es vēl nekad neesmu teicis.” Un man bija divas domas – vai nu viņš teiks, ka mani mīl, jo viņš vēl nebija to teicis, vai arī bildinās. To domu par bildināšanu es uzreiz atmetu. Un jā, viņš teica, ka mani mīl. Kārlis ir tāds romantisks cilvēks, bet es laikam neesmu pārāk romantiska, jo mana atbilde uz to bija jautājums: „Bet kas ir mīlestība?” (smejas).

K: Jā, viegli tas nebija. Man bija jāskaidro, ko es ar  to domāju (smejas).

R: Tad viņš teica, ka, viņaprāt, mīlestība ir izvēle. Un tad es atbildēju: Tad sanāk, ka es arī tevi mīlu. (smejas) Ļoti romantiski. Un tad Kārlis man prasa: Rute, vai tu zini, kāpēc tu iesprūdi šodien tualetē? Un es domāju – jā, tagad jociņš spociņš, lai atvieglotu to atmosfēru, mazliet saspīlēto. Es tur neko īpašu neatbildēju. Un Kārlis teica – es gan zinu – tāpēc, ka tev uzvārds ir Kleina. Vai tu negribi savu uzvārdu nomainīt? Un tad es sapratu, ka viņš mani bildina. Tad es atkal pajautāju – tu vispār zini ko tas nozīmē?

K: ” Jā vārdu” tu man atbildēji tikai pēc kāda ilgāka brīža...

R: Jā, un tad bija tāds ļoti foršs vakars, kurā mēs smējāmies, raudājām, lūdzām, plānojām nākotni. Un tad arī bija mūsu pirmais skūpsts.

Man liekas, ka tā ir puisim priekšrocība, ka viņš var iepriekš apsvērt to domu par precēšanos, bildināšanu, kāzām. Bet meiteni nostāda fakta priekšā, tad viņa saka - jā. Un man tā nākamā diena bija tāds laiks, kad es daudz domāju – uz ko es esmu parakstījusies. Kārlis bija ļoti satraucies tajā laikā, un tas man likās tik mīļi, bet tas man nav jāstāsta (smejas).

K: Nē, tas ir jāstāsta. Mans sākotnējais mērķis bija, nevis bildināt augustā, bet septembrī, kad Rutei dzimšanas diena; jau bija izdomāts - kā un kur, bet es to gredzenu biju nesen nopircis un es viņu paņēmu līdzi. Un domāju – kāpēc ne tagad? Pāvilosta – man ļoti mīļa vieta. Un es domāju – Rute neko nezina, tad es vēl izdomāšu. Un mēs braucām uz Pāvilostu, āra lija lietus. Un es teicu Dievam – ja šodien ir tā diena, kad man viņa ir jābildina, tad dari tā, ka nelīst, jo man neder lietus. Mēs aizbraucām uz Pāvilostu un lietus nelija. Bet mols bija slēgts, tad braucām uz otru molu. Tur vēl bija epopeja ar svecītēm, es biju izdomājis, ka vajadzētu, bet nopirku spirtu, lai skaistāk varētu degt, bet vējš bija pārāk liels un viņš nedega.

R: Es redzēju, ka viņš grib tā romantiski, bet es par to neaizdomājos, jo Kārlis ik pa laikam mani pārsteidz.

K: Tajā brīdī, kad es Ruti bildināju, pie debesīm nebija neviena mākoņa. Bija skaists pilnmēness un zvaigznes. Mēs ar Dievu visu bijām sarunājuši (smejas). Bet tas uztraukums ir nenormāls. Ja filmās rāda, ka tas ir tā vienkārši un viegli, tad es varu pateikt, ka es nekad dzīvē neesmu bijis tik ļoti uztraucies. Nākamajā dienā bija vēl lielāks uztraukums, jo izlēmām, ka gribam vecākiem pirmajiem pastāstīt. Parasti esmu diezgan runātīgs, bet tajā reizē viss, ko es varēju pateikt Rutes vecākiem bija: „Es vakar bildināju jūsu meitu, es gribu jūsu svētību.” Un tās viņu sejas - pārsteigums. Man ir fantastiski sievas vecāki un es viņus ļoti mīlu, bet toreiz tās sejas – likās, ka tētis tūlīt bliezīsriktīgs pārsteigums (smejas). Bet, protams, deva svētību un apskāva mūs.

R: Es atceros, ka Kārlis trīcēja, kad mani apskāva, tajā vakarā pēc bildināšanas. Viņam uz mazā pirkstiņa bija divi gredzeni. Un Kārlis bija tā satraucies, ka tie pat slīdēja nost.

K: Viens, starp citu, bija IMG gredzens. Man ir arī tā, ka es nevaru neko daudz ieēst, kad uztraucos, līdz ar to es nebiju kādas divas līdz trīs dienas kārtīgi ēdis.


Kā pagāja laiks līdz kāzām?

K: Bija pagājuši četri mēneši, kopš es Ruti bildināju. Un daudziem bija pārsteigums – ko tik ātri? Mana ģimene ir nekristīga, tāpēc vēl jo vairāk jautāja - kā tā? Vajag taču kopā padzīvot.

Katru dienu es sapratu, ka es Ruti mīlu arvien vairāk un ka gribu ar viņu kopā visu mūžu nodzīvot. Nebija tā, ka kādā brīdī baigās šaubas uznāktu. Bija, protams, pārdomas un es domāju, ka tas ir tikai un vienīgi veselīgi. 

R: Es atceros, ka mēnesi pirms kāzām es jautāju Kārlim, vai viņš tiešām ir pārliecināts, ka grib mani precēt. Ja nē, tad saki nē un viss. Bet man palika atmiņā un ļoti iedrošināja tas, ko Kārlis teica – tajos brīžos, kad viņam ienāk prātā tādas domas, viņš iedomājas par to, kā būtu ja viņš nebūtu ar mani kopā. Un tad, kad tu to iedomājies, tu uzreiz saproti un esi pārliecināts, ka gribi būt kopā ar mani.

K: Iemīlēšanās ir tas, kas notiek neatkarīgi no manis. Es esmu tevī iemīlējies, bet es tagad izvēlos šo mīlestību turpināt visu mūžu. Tā ir izvēle.

 


Kārļa vecpuišu ballīte.

 

Kāpēc izvēlējāties gaidīt?

K: Mums nebija nekādas pārdomas par gaidīšanu vai negaidīšanu. Tas jau visu dzīvi ir bijis mūsu lēmums, ka pirmā nakts ir laulībā un par to nekādu šaubu nebija, jo mēs abi mīlam Dievu. Skatoties atpakaļ, es saprotu – cik fantastiski, ka mēs pie tā arī turējāmies. Protams, bija grūti, bet ne neiespējami. Tas bija tā vērts. Sekss visiem cilvēkiem asociējas ar fizisko tuvību un fizisko baudu. Patiesībā tas ir kaut kas tik daudz savādāks. Tas ir fiziski patīkami un fantastiski, bet tā pirmā nakts un seksuālā iepazīšana ir tikai jums diviem. Tas ir tāds īpašais elements. Cik forši, ka sekss var sākties tieši laulībā!

R: Kad man bija 14 gadi, piedalījos IMG nometnē, tur dabūju lūgšanu kartiņu par labu vīru. Kopš tā laika es to kartīti nēsāju makā līdzi un ik pa laikam lūdzu. Man likās tā forši, ka pēc kāzām varēja to kartīti izņemt un nolikt. Tā lūgšana nu ir piepildījusies.

K: Man arī bija tā kartiņa, es gan nevilku to ārā un nepārlasīju. True Love Waits gredzenu atdošu vai nu dēlam vai krustdēlam. Pirms es biju dzirdējis par IMG un arī pirms gredzena, es jau biju izvēlējies, ka gaidīšu savu sievu. Kad es mācījos koledžā, mums tur bija diskusijas, piemēram, Maslova piramīdā ierakstīts, ka pamatvajadzības ir ēst, gulēt, dzert un sekss. Tad es uzreiz pateicu – nu tad jau man sen vajadzēja būt mirušam. Īstermiņā liekas, ka tas ir baigais zaudējums, ja tu atklāj to, ka tu gaidi – tevi nesaprot, par tevi smejas u.tml. Bet ilgtermiņā tu iegūsti cieņu. Ceturtajā kursā daudzi no maniem kursa biedriem teica – es cienu tevi par to, kas tu esi. Nesen satikos ar kursa biedriem un viena meitene jautāja – tu toreiz teici, ka tev būs sekss pēc kāzām. Nu kā tagad ir? Jums jau bija? Un es teicu – nē. Tikai pēc kāzām. Bija palikuši divi mēneši līdz kāzām. Un es teicu – būtu stulbi 22 gadus gaidīt un tagad, divus mēnešus līdz kāzām, pārgulēt. Un viņa teica - zini, es tevi cienu par šo izvēli. Ilgtermiņā cilvēki saprot – tas ir pa īstam, tas nav kaut kas reliģiski uzspiests, bet viņš tiešām tam tic un tas ir nopietni. Es domāju, ka bez Jēzus, nav iespējams gaidīt.


Kas ir foršs laulībā?

R: Ka beidzot nav jāšķiras vakaros, nav jāpavada mājās, ka var kopā pamosties no rītiem.

K: Protams, ka priekšstats par laulību mainās. Ja tas pirmais mēnesis ir vispār pa gaisu, - vienalga, vai ir ko ēst, vai māja tīra vai netīra, tad tagad jau laulības pieredze ir praktiskāka. Ir tā realitātes sajūta. Es eju mājās, un tur mani gaida sieva, vai es gaidu sievu, jo viņa studē vēlu vakaros. Mēs to dzīvi ceļam, veidojam, esam kopā. Domājam, plānojam. Tāda forša realitātes sajūta – mēs esam precēti. Vēl jāpierod pie vārda vīrs.

R: Laulība dod brīvību. (saka Kārlim – nu pastāsti tu! Tu droši vien labāk saproti). Nav jādomā par visām tām draudzībām, - vai viņš ir īstais vai nav un kā tur būs. Un arī, kad paskatās apkārt, cik tās attiecību lietas tādas sīkas. Gribas teikt – nu apprecies, tad tev dzīve būs vienkāršāka! (smejas).

K: Nav jau tā, ka laulībā viss ir vienkārši. Tā mīlestība, kas ir izvēle, tā ir katru dienu un to tu piedzīvo. Kad divi cilvēki, kas nav pirms tam dzīvojuši kopā, sāk dzīvot kopā, katrs ar saviem ieradumiem. Izvēle - ne tikai pieņemt otru, bet arī pašam mainīties. 

Par brīvību - Esot attiecībās vai pat esot saderinātam ir saspīlējums. Visi uzreiz prasa visādus jautājumus. Kristiešiem vispār, kad sāk draudzēties – ooo! baumas un tenkas (smejas). Bet laulībā tas viss atkrīt. Piemēram, mēs palikām pa nakti pie jūras un nav jādomā, ko kāds padomās. Un arī pašiem tās idejas rosās – ko mēs traku varētu kopā darīt. Nesen kopā izlecām ar izpletni.


Ko jūs viens otrā novērtējat?

R: (skatās uz Kārli) Pirmkārt, es novērtēju to, ka tu izlēmi mani apprecēt ar visiem maniem izgājieniem, raksturu un tādam lietām. Es novērtēju to, ka tu nebēdz prom no lietām, bet tu gribi tās risināt. Ka tu audzini manu raksturu kaut kādā veidā. Vēl es novērtēju to, ka tu mazgā traukus (smejas). Vispār es novērtēju to, ka tu esi tāds foršs.

K: Es ļoti novērtēju tās rūpes, kas Rutei ir pret mani. Es pagājušajā nedēļā pieteicos strādāt trakajās dienās un man katru rītu bija jāceļas sešos un, ja modinātājs ir sešos, tad es tikai pus septiņos izkāpu no gultas. Rutei rīti ir brīvi un viņa var gulēt ilgi, bet viņa katru rītu cēlās, lai uztaisītu man brokastis un, tiklīdz es jūtos slims, tā uzreiz ir medicīnas kaste vai silta tēja. Vēl – pārsteigumi: viņa piefiksē to, kas man patīk. Tas viņai varbūt liekas kā izaicinājums, bet viņa to izdara priekš manis vai sagādā priekš manis. Es jūtu mīlestību caur to. Tas ir kā tāds mīlestības apliecinājums ikdienā.

 


Vēl Pieci jautājumi.

© 2016 Īsta Mīlestība Gaida. All rights reserved.